2019. gada 29. martā jau otro reizi tiks pasniegti apliecinājumi par nemateriālā kultūras mantojuma vērtības iekļaušanu Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Svinīgā ceremonijā Krapes Tautas namā apliecinājumus saņems 7 vērtību pieteicēji - Rucavas novada dome, Valkas novada dome, biedrība “Gaujas plostnieki”, biedrība “Līvõ kultūr sidām”, biedrība “Skaņumāja”, biedrība “Upītes jauniešu folkloras kopa” un kultūras centrs “Ritums”.
Iekļaušanai Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā 2018. gada nogalē tika apstiprinātas astoņas vērtības:
Reklāma
Gaujas plostnieku amata prasmes (pieteicējs biedrība “Gaujas plostnieki”). Gaujas plostnieku amata prasmes ir sezonālas, tās ietver zināšanas par plostu siešanu un plostu pludināšanu pa Gauju, izmantojot upes straumi un labi pazīstot tās plūduma raksturu pavasarī. Gaujas plostnieku amata prasmes mūsdienās, kopš Gauja vairs netiek izmantota kā ūdensceļš kokmateriālu pludināšanai, tiek saglabātas un uzturētas reizi gadā – ik pavasari, maija trešajā nedēļā, kad Gaujas krastā pirms Spicu tilta (starp Valku un Smilteni) tiek siets Gaujas plosts un pludināts pa upi līdz Strenčiem. Uz plosta siešanu pulcējas vairāki desmiti vīru, kuri liek lietā no vecajiem Gaujas plostniekiem pārmantotās plosta siešanas prasmes. Visas dienas garumā kopīgiem spēkiem no 6 m gariem priedes baļķiem top plosts ar 10 plenēm (daļām).
Dubultauduma šatiera segu aušana Ziemeļvidzemē (pieteicējs Valkas novada dome). Šatiera (ieaustas krāsu pārejas joslas) segu aušana Ziemeļvidzemē ir sena vietējo audēju tradīcija. Dubultauduma šatiera segas raksturojamas kā biezas, stingras, abpusēji skatāmas (katrā pusē citādu šatiera sakārojumu) un lietojamas svītrainas vilnas segas. Tradicionāli Ziemeļvidzemes audēji šīs segas darināja ziemas mēnešos. Ziemeļvidzemē auda patiesi iespaidīgas dubultauduma šatiera segas, kurās krāsu salikumi visbiežāk ņemti no dabas. Līdz 19. gs. otrajai pusei dzija tika krāsota ar augu valsts krāsām.
Pēterburgas ermoņiku spēlēšanas tradīcijas (pieteicējs biedrība “Skaņumāja”). Pēterburgas ermoņiku spēle dzīvā tradīcijā šobrīd ir saglabājusies Latvijas un Lietuvas teritorijā, nedaudz arī Baltkrievijā. Pēterburgas ermoņikas (pēterburģene, garmoška, trīsrindene) ir Sanktpēterburgas darbnīcās izveidots raksturīga dizaina vācu tipa ermoņiku modelis. Pēterburgas ermoņikas ir nelielas, vizuāli pievilcīgas – ar taisnstūra kaula vai plastmasas taustiņiem, nereti noformētas ar inkrustācijām koka daļās un raksturīgiem nošķeltiem korpusa stūriem, kuros parasti attēlota lira vai tauriņš. Pēterburgas ermoņikas savulaik bija neatņemama muzikālā pavadījuma sastāvdaļa dažādās sadzīves norisēs, talkās, ballēs un kāzās, masku gājienos u.c. Instrumenta skanējums ir tembrāli kupls un reizē gan maigs, gan pietiekami skaļš.
Caurspēlējamās cītaras spēle (pieteicējs biedrība “Skaņumāja”). 19.gs pēdējās desmitgadēs, saplūstot jaunienācēju bezgrifa cītaru konstrukcijai ar senākajām kokļu izgatavošanas un spēles tradīcijām, izveidojās jauns savdabīgs instruments – caurspēlējamā cītara. Tā tikusi spēlēta gan kā soloinstruments muzicējot mājās, gan kā kapelas instruments, kopā ar ermoņiku, vijolēm un citiem tradicionālajiem 20. gadsimta pirmās puses kapelas instrumentiem. Spēles tradīcijai ir raksturīga pavadījuma akordu veidošana, ar pirkstiem nosedzot neakorda stīgas (līdzīgi etnogrāfiskās kokles spēlei) un melodijas spēle ar kreisās rokas īkšķi.
Knipelēšanas prasme (pieteicējs Rīgas pilsētas pašvaldības Kultūras un tautas mākslas centrs “Ritums”). Knipelētu mežģīņu darināšana ir viena no daudzajām tradicionālajām tekstilrokdarbu prasmēm, kuras Latvijā prot tikai nedaudzas tautas daiļamata meistares. Viskrāšņākie knipelēto mežģīņu paraugi sastopami Latgalē tautas tērpa galvas autos, kreklos un priekšautos, Vidzemē un Zemgalē sievu cepurēs, Kurzemē nāmatos, snātenēs un dvieļu galos, tās lietotas brunču, palagu un citu sadzīves tekstiliju rotāšanai. Interesants ir fakts, ka gandrīz visas 20.-21. gadsimtā darinātās tautas tērpu vai linu dvieļu galu mežģīnes ir 19. gadsimtā darināto etnogrāfisko mežģīņu atdarinājumi vai to variācijas. Tas liecina, ka lokālo mežģīņu amatu saglabāšanos un attīstību veicina tautā esošās, dzīvās tradīcijas - Dziesmu svētki, kāzas, bēres kristības un citi pasākumi.
Lībiešu kultūrtelpa (pieteicējs biedrība Līvõ kultūr sidām). Lībieši ir Baltijas jūras somu tauta, kas izveidojusies Latvijas teritorijā pirms vairāk nekā 1000 gadiem. Savulaik lībieši apdzīvojuši plašas teritorijas Vidzemē un Kurzemē, kas vēstures gaitā ievērojami samazinājušās, 19. gs. vidū aptverot tikai nelielu areālu Svētupes lejtecē un 14 Ziemeļkurzemes lībiešu zvejniekciemus no Ovišiem līdz Ģipkai, ko mūsdienās apzīmē ar nosaukumu “Lībiešu krasts” (Līvõd rānda). Lai gan kopienas struktūra mūsdienās liecina par izvietojumu gandrīz visā Latvijas teritorijā, tā joprojām saglabā ciešas saites ar pēdējo lībiešu kompakti apdzīvoto teritoriju Ziemeļkurzemē – Lībiešu krastu, kura savdabība veicinājusi lībiešu kultūrtelpas saglabāšanos un kura joprojām glabā nozīmīgu lībiešu nemateriālo mantojumu – lībiešiem nozīmīgu kultūrvidi ar valodas un kultūras pieminekļiem, tautas celtniecības pieminekļiem un tradīcijām, turklāt kultūrvide pastāvīgi tiek izmantota nemateriālā mantojuma saglabāšanai un apguvei.
Rucavas tradicionālā kultūrtelpa (pieteicējs Rucavas novada dome). Rucavas kultūrtelpa veidojusies uz baltu kultūras (kuršu, prūšu) pamata, jaunākos laikos, mijiedarbojoties ar lietuviešu, poļu, krievu, baltvācu, zviedru un citu tautu kultūrām. Rucavas kultūrā saglabājušās senās vienbalsīgās dziedāšanas pēdas, kas uzskatāma par savdabīgu komunikācijas veidu. Tautas tērpa darināšanas un nēsāšanas tradīcijās atšķirīgas iezīmes no kaimiņiem ir sievu galvasauts nāmats, meitu galvas rota kaspina, 3 villaines: baltā, rūtainā jeb mārģine un lina villaine drābule jeb snātene, kas atšķirībā no kaimiņiem tiek sastiprinātas ar vienu vai divām saktu čupām virs elkoņa. Rucavas kultūrtelpa ar savu bagāto, savdabīgo kultūras mantojumu un dzīvajām tradīcijām joprojām piesaista interesentus un kultūras pētniekus gan no Latvijas, gan citām zemēm.
Upītes kultūrtelpa (pieteicējs biedrība “Upītes jauniešu folkloras kopa”). Upītes kultūrtelpa ir daļa no vēsturiskā Abrenes apriņķa, kas unikāla ar saglabāto un dzīvo Ziemeļlatgales latviešu (latgaliešu) kultūras mantojumu, tradīcijām un valodu. Upītes kultūrtelpā robežojas un mijiedarbojas Baltinavas un Šķilbēnu izlokšņu areāli, kā arī vēsturisko lauku centru (miestu) Viļakas un Baltinavas ietekmes areāli. Šobrīd centrālā vieta, kas uztur, satur un veido Upītes kultūrtelpu, vienlaikus popularizējot senās vērtības un mūsdienu kultūras procesus vietējos iedzīvotājos un Upītes viesos, ir nemateriālās kultūras mantojuma centrs “Upīte”. Upītes kultūrtelpā darbojas 30 prasmju nesēji un amatu meistari. Tas ir veids, kā uzturēt dzīvu seno mantojumu un nodot to nākamajām paaudzēm kā pašā Upītē, tā arī lielākā reģionā — Ziemeļlatgalē, Latgalē, Latvijā.
Krape kā ceremonijas norises vieta šajā gadā izvēlēta tādēļ, ka tur mīt biedrība “Skaņu māja”, kas Nacionālajam nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam pieteikusi jau četras vērtības.
Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstu paredz izveidot 2016.gada nogalē pieņemtais Nemateriālā kultūras mantojuma likums. Tas ir regulējums, ar kura palīdzību tiek veidota nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas mērķtiecīgam atbalstam nepieciešamā vide un apstākļi. Šobrīd sarakstā iekļautas 14 vērtības.
