Kopš brīža, kad pārdošanā nonāca markas pirmais motocikls R 32, vācu kompānija strauji iemantoja tāda ražotāja reputāciju, kas piedāvā spēcīgus, praktiskus un uzticamus motociklus. Tas bija pamats spēcīgai izaugsmei, kas turpinājās līdz pat 30. gadu sākumam, kad BMW, tāpat kā daudzus citus, ietekmēja ASV 1929. gadā sākusies Lielā depresija. Tas bija liels pārbaudījums, ko BMW izdevās pārvarēt, izvēršot lidmašīnu motoru ražošanu, tajā pašā laikā daudzām citām Vācijas kompānijām šis ekonomikas pavērsiens nozīmēja biznesa beigas.
Cieta arī ar motociklu ražošanu saistītā BWM darbība, taču tad – līdz ar pārmaiņām valsts vadībā un tās centieniem pārkārtot bruņotos spēkus – nāca negaidīts pavērsiens. Versaļas miera līgums, kas sekoja Pirmajam pasaules karam, noteica, kāda veida transports var būt armijas rīcībā. Motociklu ražošana miera līguma parakstīšanas laikā vēl bija tikai autiņos, tāpēc motorizētos divriteņus neiekļāva starp aizliegtajiem militārajiem spēkratiem. Vērmahts, Vācijas armija, izdarīja iepirkumus, un, kaut peļņa no šiem darījumiem nebija liela, gudra menedžmenta vadīta, gaidāmos finanšu satricinājumus kompānija varēja uzlūkot mierīgāk.
Reklāma
1932. gadā BMW sāka ražot R 4. Tas bija modelis ar viencilindra motoru ar 398 cm3 darba tilpumu un parasto cilindra diametra/virzuļa gājiena 84 x 78 mm attiecību. Modelis pats par sevi nebija liels panākums, taču tobrīd vairākums cilvēku nevarēja tērēties par tādu luksusa preci kā motocikls. 1933. gadā izlaistajam 2. sērijas R 4 veicās jau nedaudz labāk, un BMW to izgatavoja 1737 eksemplāros. Šīs versijas īpaša iezīme bija četru ātrumu pārnesumkārba.
1934. gadā diensgaismu ieraudzīja R 4 3. sērija, kas piedāvāja pilnveidotu motoru un lielāku maksimālo jaudu (palielinātu no 12 līdz 14 ZS). Pateicoties šiem uzlabojumiem un četrpakāpju pārnesumkārbai, lielu motociklu iepirkumu izdarīja Vērmahts, kas jo dienu auga lielāks. 3. sērijas R 4 ražošanas apjoms sasniedza 3671 vienību, un praktiski tādu pašu popularitāti baudīja 4. sērija, ko izgatavoja 3651 eksemplārā. Taču lielākais pieprasījums sekoja divos pirmajos Vērmahta karaklausības gados (1936. un 1937. gadā), kad vairums 5033 5. sērijas motociklu nonāca tieši bruņoto spēku rīcībā.
Ar tikai 137 kg svaru un maksimālo ātrumu 99 km/h 5. sērijas R 4 bija militārā dienesta vajadzībām piemērots braucamais. Motocikls bija viegls, veikls, ātrs un absolūti uzticams. Kā to iepriekš jau bija parādījušas bezceļa sacīkstes, R 4 ar lokšņu atsperu priekšējo piekari un presēta tērauda rāmi bija gatavs darbam lauka apstākļos. Turklāt R 4 viegli varēja pievienot blakusvāģi, un vienīgais, kas bija jāpārveido, –galvenā pārnesuma attiecība. Vērmahta rīcībā tādā veidā nu bija kas daudz efektīvāks par Pirmajā pasaules karā izmantoto kavalēriju.
Lai arī R 4 galu galā bija veiksmīgs modelis, 1937. gadā to aizstāja ar R 35 – motociklu, kas bija radīts specifiski Vērmahta vajadzībām. Motors aizvien attīstīja 14 ZS, taču darba tilpums bija samazināts par 56 cm3 (līdz 342 cm3). SUM karburatora lietošana un 6,0:1 kompresijas pakāpe palīdzēja attīstīt ātrumu 99 km/h, kā arī ekonomiski apieties ar degvielu – patēriņš bija tikai 3,1 l/100 km. R 35 uzstādīja teleskopisko dakšu, kas to padarīja ātrāku smagos ceļa apstākļos. Bruņotie spēki pieprasīja, lai motociklam varētu piestiprināt blakusvāģi, un arī šim nosacījumam R 35 atbilda.
Vēl viens modelis, kam liktenis bija lēmis kalpot Vērmahtam, bija no 1938. līdz 1941. gadam ražotais R 71. Tas iemiesoja vēl vienu lielisku piemēru tam, kā BMW motocikli bija gatavi militārajam dienestam gan kā solo braucamie, gan ar blakusvāģi. R 71 bija riepas ar bezceļam piemērotu protektoru, teleskopiska priekšējā dakša ar hidraulisko amortizāciju, kā arī “plunžera” piekare aizmugurē. 745 cm3 boksermotors ar sānu vārstiem un 78 x 78 mm cilindra diametra un virzuļa gājiena attiecību attīstīja 22 ZS. Tas bija robusts braucamais ar metinātu cauruļu rāmi, un viss, kas bija nepieciešams blakusvāģa pievienošanai, bija pārnesuma attiecības maiņa.
Vienkāršota degmaisījuma padeve ar diviem Graetzin G24 karburatoriem un zema kompresijas pakāpe (5,5:1) deva R 71 viegli pieejamu griezes momentu, kas ļāva motociklu vadīt sarežģītā apvidū. Modelim piemita arī vērā ņemama kravnesība – 210 vai 500 kg, ieskaitot blakusvāģi. Savukārt pārnesumu maiņa ar kājas pārslēgu bija labs palīgs, kad braucējam bija jākoncentrējas izaicinājumu pilnos apstākļos.
R 71 izrādījās tik efektīvs, ka ASV bruņotie spēki Harley-Davidson pasūtīja tā klonu. Tobrīd Harley-Davidson nepietika laika, lai ieviestu ar V2 motoriem savietojamu vārpstas pārvadu, un motora novietojums motocikla rāmī sagādāja problēmas ar aizmugurējā cilindra dzesēšanu. Pretstatā amerikāņu motoram BMW bokseris ar tā diviem uz āru vērstajiem cilindriem bija derīgs arī karstā klimatā. Galu galā, kad Harley-Davidson beidzot bija tikuši galā ar metriskajiem mēriem, jau bija par vēlu, un prototipus norakstīja kā novēlotus, dažiem uzbūvētajiem motocikliem nonākot privātpersonu un muzeju īpašumā.
Tuvojoties Otrajam pasaules karam un tā laikā Vērmahts iepirka vēl citus BMW modeļus. Piemēram, R 12 piedzīvoja garu ražošanas ciklu, patiecoties “iesaukumam” armijā. Tā periodā no 1935. līdz 1942. gadam saražoto viena un divu karburatoru R 12 skaits pārsniedza 36 000 vienību. Tas ir neticams skaitlis, īpaši ņemot vērā to, ka BMW tajā pašā laikā ražoja arī citus modeļus. Teju lieki piebilst, ka vairums R 61 sērijas motociklu, ko izgatavoja no 1934. līdz 1940. gadam, nonāca Vērmahta rīcībā.
Tomēr netrūka arī tādu motociklu, ko Vērmahts nebija oficiāli iegādājies. Mobilizācijas laikā Vācijas bruņotie spēki lielu nozīmi piešķīra prasmīgiem braucējiem, tāpēc iesaukums nozīmēja, ka bruņotajos spēkos bija jāstājas ne tikai kareivim, bet arī viņa motociklam neatkarīgi no tipa, modeļa vai darba tilpuma. Armijas rīcībā nonāca arī ne mazums pretinieka tehnikas, ko izmantoja gan kā lētu transportu, gan kā trofejas, kad personāla vidū bija motociklos ieinteresēti cilvēki.
Taču starp Vērmahta izmantotajiem motocikliem viens izcēlās īpaši.
1940. gadā Vērmahts pieprasīja uzbūvēt īpašu motociklu. Tam bija jābūt ar blakusvāģi, kaut gan armija prasīja arī variantu bez tā. Taču galvenais nosacījums bija, ka motociklam jāspēj darboties jebkur, kur to aizvestu karadarbība. Inženieri uzbūvēja vairākus prototipus, dzinēju aizgūstot no modeļa R 71, līdz uzkonstruēja jaunu motoru, kas nodrošināja atbilstību eventuālajam lietojumam. Tas bija brīdis, kad dzima R 75.
R 75 dzinējam bija tāds pats cilindra diametrs un virzuļa gājiens kā R 71 745 cm3 motoram, un tam uzstādīja divus Graetzin karburatorus (Sa 24/1, Sa 24/2). Maksimālā 275/2 motora (ar vārstu augšējo novietojumu) jauda bija 26 ZS pie 4000 apgriezienu. Īpašu R 75 padarīja tā transmisija, proti, tai bija paaugstinātie un pazeminātie pārnesumi. Ātrumkārbas četrus pārnesumus varēja slēgt ar kāju vai roku, un ar vēl vienu rokas pārslēgu varēja aktivizēt ceļa vai bezceļa režīmu. Tādējādi motociklam bija četri ceļa pārnesumi un atpakaļgaita, un trīs bezceļa pārnesumi plus atpakaļgaita. Nopietna testēšana parādīja, ka bija ļoti maz tādu vietu, kur R 75 nespētu izbraukt. Taču BMW jaunā modeļa rīcībā bija vēl viens triks.
Motociklam bija uzstādīts diferenciālis, kas ar vārpstas starpniecību grieza blakusvāģa riteni, nodrošinot, ka motociklam bija divi velkošie riteņi. Blakusvāģa ritenim arī bija tādas pašas 250 mm trumuļu bremzes kā motocikla priekšējam un aizmugures ritenim, tālab tos varēja savstarpēji aizstāt, un motociklam, lai saglabātu mobilitāti, pietika ar tikai vienu rezerves riteni. Cits interesants fakts – blakusvāģa ritenim bija hidrauliskās bremzes.
Pirmo R 75 partiju uzbūvēja Minhenē un Vērmahta rīcībā nodeva 1941. gadā. Drīz vien R 75 kļuva par dominējošo blakusvāģa motociklu. Ar labu masas/kravnesības attiecību tas kļuva par daudzpusīgu braucamrīku, kas sevi īpaši labi parādīja tuksneša apstākļos, kur citi motocikli to ķēdes pārvada dēļ piedzīvoja biežas tehniskās problēmas. BMW savus motociklus drīz aprīkoja arī ar teleskopisko dakšu putekļu sargiem, tās aizsargājot no smilšu izraisītiem bojājumiem.
Ņemot vērā pieprasījumu pēc motocikliem un lidmašīnu motoriem, R 75 ražošana notika ārpus Minhenes. Lielāko daļu no apmēram 18 000 lielās sērijas izgatavoja periodā no 1941. līdz 1944. gadam Eizenahas rūpnīcā Tīringenē.
