Tur un Te ceļojumu stāsts "Toskāna un daļa Itālijas Rivjēras"

Ceļojums: 2013. gada maijs

Maršruts: Dženova, Rapallo, Portofino, Cinque Terre, Luka, Florence, Sandžiminjano, Sjēna, Orvjeto

Kaut kad ziemā, bezcerīgi lūkojoties milzu sniega kupenās un grimstot darbos līdz ausīm, datora ekrānā parādījās jauka ziņa par aviobiļešu lielpārdošanu pavasarim, ko nekavējāmies izmantot. Sniegi kusa, pavasaris atnāca un mēs maija brīvdienās uz nepilnām septiņām dienām devāmies iepazīt slavenos Toskānas laukus, pilsētas, pirms tam paviesojoties nedaudz ekstrēmajā Ligūrijas piekrastē un ceļojumu noslēdzot Umbrijas reģionā.

Man jau šķiet, ka maijs ir brīnšķīgs mēnesis Itālijai, jo daba ir pilnā plaukumā. Zaļā krāsa ir tik dažāda un sulīga. Ziedu smarža reibinoša, putni turpina vīterot pat naktī. Ir patīkami silts, viegli mitrs, maigs klimats. Laikapstākļi mūs lutināja un pretēji prognozēm, visas dienas bija saulainas un siltas, pat karstas.

Ar nelielu aizķeršanos tiekam pie sava auto un dodamies uz simpātisko piekrastes pilsētiņu Rapallo, kur nakšņojam. Pirmais lielceļa restorāns pārsteidz ar ēdiena kvalitāti – gardais bufalo siers, artišoki un šķiņķis paliek atmiņā. Tuvojoties Dženovai, arvien biežāk seko tuneļi, bet starp tiem iespaidīgs skats uz šo galveno Itālijas ostas pilsētu. Rapallo apzināti un, izrādās viedi,  izvēlējāmies viesnīcu ar bezmaksas privātu autostāvietu, jo auto novietošana pilsētu stāvvietās ir problemātiska – tās ir pārpildītas. Vispirms apjūsmojam viesnīcas dārzu un tad cauri iekoptam pils parkam jau esam krasta promenādē, kur rindojas ēstuves, un arī centrs ar veikaliņiem un gājēju zonu turpat. Vakariņojam ieteiktā picērijā. Picas pamatne plāna kā papīrs, saturs bagātīgs. No Rapallo ērti aizsniedzama elitārā S.Margherita Ligure un Portofīno, turklāt Rapallo atrodas uz ainaviska ceļa, kas apmēram 30km vijas gar krastu, pa kuru nākamajā dienā dodamies iepazīt Dženovu.

Mums Dženova patika, varbūt tāpēc, ka ar to sākās mūsu ceļojums. Pilsēta vieš respektu, ir  pamatīgām arhitektūras formām, majestātiska. Vecpilsēta pēc II Pasaules kara krietni atjaunota, kaut tas nav manāms, jo atjaunotās ēkas ir kopijas nopostītajām. Paviesojamies vecajā ostmalā ar melno tirgu, sajūtamies mazi un niecīgi Doma priekšā, izstaigājam vēsturiskas pilis un galerijas, ieklīstam ieliņās, kurās satiekas logs pret logu, balkoniņš pret balkoniņu, nonākam galvenajos laukumos un esam arī pie atpazīstamās strūklakas – pilsētas vizītkartes. Pārsteigums ir tipiska Dženovas baroka baznīca, kuras ārpuse neliecina par to, kāda grezna rota sagaida iekšpusē. Tā kā ceļvedī norādītais funikulieris nevieš uzticību, atrodam villu ar mākslīgi veidotu parku, kas ir interesants pats par sevi un nodrošina skatu pāri pilsētai.

Krietnā pēcpusdienā, atgriežoties Rapallo, iemetam aci Portofīno, izlīkumojot cauri smalkajam kūrortam S.Margherita Ligure. Portofīno jau krēslo un tāpēc pamanām, ka mājiņas un baznīca (vai par to kāds šaubās?) akurāti rotātas ar gaismas diodēm un vēlāk tumsiņā atgādina Ziemassvētku kartiņu. Šis elitārais zvejnieku ciemats nepārprotami pretendē uz luksuss statusu, tomēr šajā vakarā tajā pietrūkst dzīvības. Smuks, sapucēts, tomēr mazliet vientulīgs ar košām zvejnieku mājām, restorāniem, parku kalnā, pāris pietauvotām smalkām jahtām. Vakariņojam jaukā restorānā, kurā viss vakariņu pasākums ir teātris, kurā spēlējam noteiktas lomas. Ja ēdiens gards (ļoti gards!), kāpēc ne?

No rīta dodamies Cinque Terre virzienā. Skaidrs, ka visu parku apskatīt nepaspēsim, jo līdz vakaram jānonāk Toskānas vidienē un pa ceļam esmu ieplānojusi iegriezties vēl arī Pizā vai Lukā (vēlams abās). Vienojamies, ka piekrastes skaistos skatus esam jau gana baudījuši, tāpēc neskriesim cauri visam parkam, bet paviesosimies vienā (vai divos) no tā izkaisītajiem ciematiem. Izbraucam cauri Sestri Levante – vēl vienam tipiskam krasta kūrortam ar pilsētas pludmalēm un tad dodamies kalnos, lai pāri tiem nonāktu Cinque Terre. Kalnu ceļš sākas sulīgā zaļumā un uzved līkločiem līdz pat klinšainām virsotnēm ar padrupušām ceļmalām un kārnām, aizkaltušām priedītēm – dzīvība beigusies. Skats tālumā uz citām ielejām un robotiem krastiem tur lejā ilgst vismaz divas stundas, kaut kilometros mērāmais attālums ir niecīgs. Pa ceļam gan te, gan citur, diezgan daudz velobraucēju. Varu tikai apbrīnot šo cilvēku sportisko garu.

Monterosso tā arī nenonākam. Ceļš slēgts nogruvuma dēļ, par ko iepriekš lasīju, ka tā gadās. Tādēļ drošāk parka apskati sākt no Spēcijas, uzzinot aktuālāko ceļu stāvokli, nevis kā mēs – pret spalvu. Neiespringstam – ja nav lemts, nav. Vēl gan Signorai Navigatorei ļaujam mūs nogādāt galamērķī pa citu ceļu un tad arī nokļūstam tādā kā pussagruvušā kazu takā, kā to nosaucu. Mazliet ekstrēmu izjūtu dažādo ceļojuma iespaidus. Cita ceļa nav, tāpēc dodamies šosejas virzienā, lai tiktu no apburtā loka laukā. Arī tas prasa krietnu laiku un brīžiem šķiet, ka braucam nekurienē.

Metot kauliņu – Luka vai Piza, uzkrīt Luka. Lai ierastā bilde ar Pizas šķībo torni paliek citai reizei. Par Luku esmu izlasījusi daudz interesanta. Renesanses mūriem apjozta, tā galvenokārt pārsteidz ar baznīcu, kas šķiet nesamērīga pret pārējo zemo apbuvi, bet tā tas būs arī citur. Baznīcu rotā smalki izstrādātas kolonnas – divas vienādas neatrast. Cik grezna tā ir ārpusē, tik askētiska iekšpusē. Pāri pilsētai tālu skatu var gūt no torņa, kas gozējas šauro ieliņu galā. Mums tam nav laika. Iemetam aci vēl šur un tur un arī vietējā tirgus paviljonā – izskatās panīcis. Kopumā priecājamies, ka, kaut steidzīgi, esam te paviesojušies. Šī pilsēta aicina izmantot apskatei velosipēdu. Tad jau steidzamies tālāk uz savu villu Toskānas laukos.

Tur nonākam vēlā vakarā un trīs dienas baudām absolūtu itāļu ģimenes viesmīlību un lielisku apkalpošanas kultūru. Tā varētu būt mana lauku māja. Mums patīk  viss – attieksme, istabas, restorāns, dārzs, baseins, ērtā atrašanās vieta un skats uz zaļajām ielejām ar vīnogulāju rindām un Sandžiminjano torņiem tālumā. Pietrūkst tikai frotē čībiņas. Agrā rītā noķeru miglas vālus pirms tie dod vietu saullēktam.

Ceļveži iesaka brīvdienās netuvoties Florencei, tāpēc cauri Toskānas laukiem dodamies turp piektdienā. Toskānas laukiem nav nepieciešami īpaši objekti. Izvēlamies kādu no kartē sazīmētiem ainaviskiem ceļiem, braucam un tik elšam un pūšam, cik skaista tā ir. Vinogulāju rindas, mazi ciemati, katrā – baznīcas tornītis, ciprešu alejas, platānu alejas, villas kalnu virsotnēs – vienas atstātas aizmirstībai, citas pārtapušas par viesu namiem. Viss zied, zumm, san, čivina, smaržo.

Renesanses dārgumā Florencē nonākam pusdienlaikā, piebraucot no lielā parkinga paveras fantastisks skats uz Doma kupolu – šķiet, tas ir tik milzīgs, ka karājas pāri visai Florencei. Mēs dodamies tuvāk Zelta tiltam un, protams, krietni nopūlamies, kamēr atrodam vietu auto. Līdz ar to varu ielikt ķeksīti (un tikai), ka Florencē esmu bijusi. Zelta tiltu šķērsoju, Doma laukumā un tuvējos apkārtējos laukumos un objektos biju, tomēr labprāt te uzkavētos vēl vismaz dažas dienas.  Vai var cerēt, ka arī cilvēku citreiz būs mazāk? Labāk neteikšu, kādus vardus pie sevis  nobubināja kāds vietējais klerks Zelta tilta galā uzskrienot man virsū – acīmredzot biju pēdējais piliens. Tilts cilvēku pārbāzts, tāpat arī galvenie laukumi, galerijas. Interesanta šķita pārupe, bet tai vairs nebija ne spēka, ne laika.

Sandžiminjano. Kā jau minēts, dzīvojam 3 minūšu attālumā un no rīta esam starp pirmajiem apmeklētājiem. Dēvēta par Viduslaiku Manhetenu, tā burtiski uznirst acu priekšā ar 14 viduslaiku debesskrāpjiem. Vēsture liecina, ka sākotnēji te slējušies 72 debesskrāpji. Man šī pilsētiņa ir absolūts pārsteigums – neliela, bet iespaidīga. Doma laukumā koncentrēts viss būtiskākais, tomēr šoreiz ļoti noder TIC paņemtā karte. Šo pilsētu nesteidzīgi izstaigājam līdz pašiem mūriem un atrodam interesantas vietas, rakursus un lietas, beidzot ielūkojamies arī kādā veikalā, papusdienojam un vēl vēlā pēcpusdienā savā villā atpūšamies pie baseina un nopeldamies – tā atzīmējam LR neatkarības atjaunošanas dienu. Vakarā svētku vakariņas mūsu villas restorānā ar šausmīgu izēšanos.

Priekšpēdējās jeb sestās dienas rīts tomēr atnāk ar lietu. Pēcpusdienā gan apsolīta saule, tāpēc uz Sjēnu nesteidzamies, bet dodamies nelielā panorāmas lokā caur Volterru un Pomaranču uz Sjēnu. Tā vien šķiet, ka mākoņu un gaismas spēles Toskānas laukos ir īpašas. Brīžiem redzam kā ceļš iet cauri mākoņiem – tie ir ar roku aizsniedzami. Mūriem apjozta, baznīcu spices mākoņos saslējusi, virs ielejas paceļas Volterra. Nobraukuši cieši garām, to vēlreiz majestātisku fiksējam kadrā no lielāka attāluma. Pa ceļam kartē atzīmēju vēl vismaz pāris apskates vērtus objektus – tie jāizzin un jāapskata kādā citā reizē.

Pusdienlaikā esam Sjēnā. Saskaņā ar leģendu, to dibinājuši Rema dēli un leģenda tiek cienīta pilsētas arhitektūrā. Viduslaikos Sjēna sacentusies ar Florenci, kura izcilāka mākslas un arhitektūras sasniegumos. Savukārt, mūsdienās Sjēnas piltuvveida laukumā, ap kuru ikdienā rindojas restorāni, notiek pilsētas slavenās ikgadējās zirgu jāšanas sacīkstes. Sjēna ir ļoti interesanta, atšķirīga, ar savdabīgu garšu. Gan maza, gan tajā pašā laikā liela. Sjēnā mums piemetas neliels vadātājs un gandrīz negaidīti pa interesantām ieliņām nonākam pie S.Domenico baznīcas, no kuras skats uz vecpilsētu pievelk kā magnēts. Sjēnā vienīgā vilšanās bija pusdienas. Ļāvāmies tūristu ķērāju restorāniem centrālajā laukumā un šoreiz vīlāmies – bet visas lozes jau reti kad ir pilnas.

Pēdējo vakaru Itālijā sagaidām jau aiz Toskānas robežām – Orvjeto. Tuvojoties pilsētai, jau no liela attāluma redzam to mūriem apjoztu klints galā. Dažādībai, esmu izvēlējusies naktsmājas autentiskā ēkā pašā Doma laukumā. Mīļās šaurās Itālijas seno pilsētu ieliņas, tomēr mūsu šoferītis ar tām tiek galā godam! Baznīca zvana katru stundu un pulksteņtornis vēl klusītiņām piebimbina katru ceturksni. Bet mēs esam pārguruši un guļam lieliski. Orvjeto ir burvīga, es to sajūtu kā tādu izgaršojamu dažādu garšu buķeti. Tā pati jau zināmā majestātiskā katedrāle, iespiesta starp vecajām divstāvu mājiņām, šķiet no citas operas, bet pārējais savstarpēji tik saderīgs un omulīgs! Labprāt uzkavētos ilgāk, bet jādodas mājup. Lidostā navigātors mūs neatlaidīgi ved uz laukiem, tāpēc tikai pēc lidostā redzamajām norādēm atrodam auto nodošanas sektoru.  Tālāk jau ierastā procedūra bez aizķeršanās un, mājās ielidojot pirmdienas vakarā, kas vēl ir brīvdiena, lidostā sajūta kā autoostā – ik pa brīdim bagāžas saņemšanas telpā ierodas ceļotāji no nākamajiem reisiem. Rīgā pirmais siltais vakars – plus 20 grādi pēc celsija. Prieks, ka siltums nekur nav zudis.

Nu jau nobaudīts arī līdzatvestais reģiona vīns un galvā mājo doma par nākamo pavasari Itālijā, bet varbūt tomēr citur?

KOMENTĀRI

(vārds) Ieraksti rezultātu

SADAļU ATBALSTA:

 
Ceļojumu un atpūtas piedāvājumi:
Lielākie pasākumi janvārī Valmieras pusē Valmieras Tūrisma informācijas centrs
Janvārī aicinām apmeklēt Starptautisko ziemas mūzikas festivālu, kā arī citus kultūras, izziņas un aktīvās atpūtas pasākumus Valmierā, | Skatīt vairāk
Latvija
Pusdienu piedāvājums restorānā Hercogs Hercogs Mārupe
Pusdienu piedāvājums darba dienās no 11:00-15:00. Piedāvājumā salāti, zupas, pamatēdieni un deserts. Iknedēļas jaunais piedāvājums Hercoga | Skatīt vairāk
Pieprasītākais brančs Pārdaugavā! Hercogs Mārupe
Katru svētdienu no 11:00-15:00 – brīvdienu vēlās brokastis. Piedāvājumā plašs siltās un aukstās bufetes klāsts, glāze prosecco un svaigi | Skatīt vairāk
19 EUR
Komplekss korporatīvajiem pasākumiem TAKA
Lieliska vieta dažādu sporta un korporatīvo pasākumu, nometņu, treniņu, koncertu, festivālu, baļļu, svētku un citu pasākumu organizēšanai. | Skatīt vairāk

Par mums | Reklāma un Sadarbība | Kontakti | Autortiesības | Vakances | Prakse studentiem | Partneriem
All rights reserved © 2002 - 2020 BalticTravelnews.com | Design & maintenance © 2000 - 2020 1st-studio.com

 
Total Timed::0.39708614sec.