Ja skolā esi gājis un par planētām mācījies līdz 2006. gada 24.augustam, tad noteikti tev mācīja, ka Saules sistēmā ir 9 planētas - Merkurs, Venēra, Zeme, Marss, Jupiters, Saturns, Urāns, Neptūns un Plutons. Tomēr 2006. gada Starptautiskās Astronomijas savienības 26. Ģenerālajā asamblejā tika izmainīta planētas definīcija, kas nozīmēja, ka Plutons vairs nav planēta un Saules sistēmā tiek uzskatīts, ka vairs ir tikai astoņas planētas.
Pēc jaunās definīcijas Plutons tika pasludināts par pundurplanētu.
Plutonu 1930. gadā atklāja amerikāņu astronoms Klaids Tombo un 76 gadus tā bija devītā - un pēdējā Saules sistēmas planēta. Pati doma par to, ka varētu eksistēt vēl kāda planēta aiz astotās planētas - Neptūna, ko atklāja jau 1846.gadā, radās atklājot novirzes Neptūna un Urāna orbītās. Šīs novirzes varēja izskaidrot tikai ar attālu masīvu planētu. Vēlāk izrādījās, ka iepriekšējos fotouzņēmumos Plutons jau bija redzams, taču tas tika norakstīts kā fotodefekts. Taču, kad tika noskaidrots, ka Plutons patiesībā varētu eksistēt, tika uzdots šo planētu meklēt - un beigu beigās arī tā tika atrasta.
Neilgi pēc Plutona atklāšanas noskaidrojās, ka planētas masa ir pārāk maza, lai vispār kaut kā iespaidotu Neptūna un Urāna orbītas. Radās doma, ka planētu trajektorijas kļūdainībā ir vainojama kāda lielāka, masīvāka un neatklāta "planēta X". Tika veikti planētas meklējumi, taču bez rezultātiem. Vēlāk izrādījās, ka kļūda izzūd, ja vienādojumā tiek ievietota precizēta Neptūna masa.
Plutona lielākais pavadonis ir Harons. Tas ir aptuveni 2/3 Mēness lielumā, taču tas saņem apmēram 1600 reižu mazāk Saules gaismas nekā Zeme.
----------------------------------------------------------------------------
Pirmā sieviete veic transkontinentālo lidojumu
1932.gadā lidojumi vēl tikai attīstījās un lidojums pāri okeānam bija liels notikums. Pirmais vīrietis, kas ko šādu bija paveicis, to bija izdarījis tikai 5 gadus iepriekš – 1927.gadā. Abi minētie piloti bija amerikāņi – Amēlija Erharta un Čarlzs Lindbergs.
Tomēr 24.augusts pieder Erhartas kundzei, kura uzskatāma arī par vienu no slavenākajām (ja ne pat slavenāko) piloti pasaulē. Savā lidotājas karjerā viņa saņēma neskaitāmus ASV aviācijas apbalvojumus, uzstādīja daudzus rekordus un pat sarakstīja grāmatas. Viņas panākumi iedvesmoja sievietes arī raudzīties aviācijas virzienā. Pats lidojums ilga 14 stundas 56 minūtes un tas notika samērā sliktos laikapstākļos.
Amēlija Erhārta ir dzimusi Atčisona pilsētā Kanzasas štatā. Viņas tēvs bija jurists, bet māte vietējā tiesneša meita. Sākotnēji ģimene dzīvoja labklājībā, kas ļāva Amēlijai kopā ar jaunāko māsu baudīt dažādus hobijus. Desmit gadu vecumā viņa pirmo reizi devās uz avio šovu, kurā redzēja savā mūžā pirmo lidmašīnu. Lielu iespaidu uz meiteni gan tā neatstāja, jo bija aprūsējusi un ar netīru audeklu apvilkta.
1920. gada 28. decembrī, Longbīčā Kalifornijā, Amēlija Erharte, pirmoreiz pacēlās gaisā lidmašīnā un saprata, ka viņa grib iemācīties to vadīt, lai arī lidojums ilga tikai 10 minūtes. Vēlāk viņa intensīvi sāka mācīties lidošanu, turpinot strādāt dažādos citos darbos līdz viņa iegādājās pati savu lidaparātu, nosaucot to par "Kanāriju" un drīz vien arī uzstādot pirmo rekordu starp sieviešu pilotēm – paceļoties 14 000 pēdu virs zemes. Vēl pēc gada viņa saņēma savu pilota licenci – kļūstot tikai par 16. sievieti, kam tas izdevies.
Viņas dzīve gan tika pārrauta pāragri, jo 39.gadu vecumā Erharta, veicot lidojumu apkārt pasaulei – pa ekvatoru, pazuda virs Klusā okeāna. Divus gadus vēlāk viņa tika pasludināta par mirušu, lai gan viņas ķermenis vēl arvien nav atrasts. Uzskata, ka viņas lidaparātam varētu būt beigusies degviela un tas iekritis okeānā.
Sakari ar Erhartas lidmašīnu pārtrūka 1937. gada 2. jūlijā neilgi pēc izlidošanas no Papua Jaungvinejas, vēstīja BBC.
Citas, sazvērestības teorijas arī vēsta to, ka kā gan viņa, būdama labākā no labākajiem tā laika pilotiem, varēja nemanīt, ka degviela lidojumam nepietiks? Šie cilvēki atbalsta versiju, ka viņa spiegojusi pie Japānas krastiem, bet tad tikusi notverta. Vēlāk vai nu palaista vaļā un nomainījusi vārdu, apmetoties uz dzīvi Japānā vai arī tikusi nogalināta – kā vairums karagūstekņu.
---------------------------------------------------------------------------------------
24. augusts vēsturē: Vezuva izvirdums aprok Pompejus
Foto: storify.com
Laikam ejot uz priekšu, cilvēki ir iemācījušies sevi pasargāt no dažādiem draudiem. Radītas dažādas vakcīnas pret slimībā un uzstādītas signalizācijas sava īpašuma apsargāšanai. Taču viens no draudiem, ko ne vienmēr ir iespējams kontrolēt vai paredzēt, ir daba. Protams, ka ir dažādas novērošanas stacijas, kas seko līdzi laikapstākļiem, vulkānu aktivitātei vai zemes plātņu kustībai, taču šādi izgudrojumi ir salīdzinoši neseni. Cilvēki vairākus gadsimtus bija atkarīgi no dabas stihijām, kuru dēļ cilvēces vēsturē ierakstīta ne viena vien traģēdija. Pirms 1939 gadiem notika viena no šādam traģēdijām – Vezuva izvirduma laikā tika aprakti Pompeji Itālijā.
Pomeji bija Senās Romas pilsēta Itālijas teritorijā, kas atrodas netālu no mūsdienu Neapoles, Kampānijas reģionā. Pompejus dibināja oski sestajā gadsimtā pirms Kristus. Pilsētas nosaukums visticamāk cēlies no osku vārda pumpe - pieci. Pilsēta ir izveidojusies apvienojoties pieciem miestiem. Pēc citas versijas pilsētas nosaukums cēlies no grieķu valodas vārda pompe - triumfāls gājiens: Pompeju un Herkulānas dibināšanas leģenda vēstī, kad Hērakls uzveicis milzi Gērionu, svinīgi izgājis cauri pilsētas ielām. Pilsētai bija svarīga loma tirdzniecības ceļā Via Appia, kas savienoja Romu un Dienviditāliju. Pompejā bija vasarnīcas daudziem dižciltīgiem romiešiem.
Mūsu ēras 79. gadā trīs pilsētas - Pompeji, Herkulāna un Stabija – tika apraktas Vezuva izvirduma laikā. Taču pirms izvirduma, 62. gadā mūsu ērā, šo reģionu piemeklēja vēl viena dabas katastrofa – zemestrīce. Tā radīja ļoti lielus zaudējumus pilsētai, praktiski visas būves bija cietušas zemestrīces laikā. Lielākā ēku daļa tika saremontētas, tomēr daļa pat līdz pilsētas bojāejai 79. gadā, joprojām bija pussagruvušas.
Vezuva izvirdums sākās 79. gada 24. augustā pa dienu un ilga apmēram diennakti, par ko liecina daži saglabājušies Plīnija Jaunākā "Vēstuļu" manuskripti. Tās pārklāja bieza pelnu kārta, tāpēc, kad pilsēta 18. gadsimtā pilsēta tika no jauna atrasta, noskaidrojās, ka pilsētās viss ir saglabājies tieši tāds, kā līdz izvirduma brīdim. Zem daudziem metriem pelnu tika atrastas ielas, mājas ar pilnīgu iekārtojumu, cilvēki un dzīvnieki, kuri nepaspēja izglābties. Izvirdums bija tik spēcīgs, ka pelni no tā aizlidoja pat līdz Ēģiptei un Sīrijai. Pēc zinātnieku aprēķiniem, tolaik izvirdumā bojā gāja no 10 līdz 25 tūkstošiem cilvēku, tostarp arī slavenais romiešu zinātnieks un rakstnieks Gajs Plīnijs Vecākais.
Mūsdienās Pompeji ir viens no populārākajiem tūrisma apskates objektiem pasaulē. Saskaņā ar profesori Mariju Bīrdu šī ir vienīgā vieta pasaulē, kur var vispār mēģināt patiešām saprast, kā dzīvoja romieši pirmajā gadsimtā – bordeļi, labierīcības, smalkas ēdamistabas, greznās pirtis (kas būtībā ir mūsdienu SPA, veselības klubu un sporta zāles apvienojums). Katru gadu seno pilsētu apmeklē aptuveni 2,5 miljoni tūristu. Tāpēc joprojām darbīgais vulkāns, kura tiešā tuvumā dzīvo apmēram trīs miljoni cilvēku, vēl aizvien tiek uzskatīts par vienu no bīstamākajiem vulkāniem pasaulē.
