Autors: Karina Sabirova
Avots: Travelnews.lv/Newizv.ru
Garšas receptori – ir brīnišķīga mūsu atmiņas datu bāze. Kāds specifisks ēdiens, nogaršots tālajās zemēs, var atsaukt atmiņas par ceļojumu labāk nekā fotoalbuma caurskate. Šoreiz mēs gribam iepazīstināt Jūs ar Āzijas kulināriju.
Japāna
Reklāma
“Reiz viena ciemata zemnieki, pārdodot labu rīsu ražu un kļūstot bagāti, sāka dzert sake un izklaidēties. Loku šaušanas sacensību laikā viņi no izvārītiem graudiem uztaisīja lielu lodi, saplacināja to un izveidoja mērķus. Par to apvainojies, graudzāles dievs pārvērtas par baltu putnu, pacēlās debesīs, žēlīgi pēdējo reizi paskatījies uz ciemata iedzīvotājiem un aizlidoja prom. Pēc tam visu lauku zeme kļuva neauglīga, iedzīvotāji, nodzerot visu atlikušo naudu, kļuva, nabadzīgi, jo vairs neko nevarēja izaudzēt”. Tā stāsta veca leģenda. Šodien pasaulē diez vai atradīsies čaklāki un strādīgāki cilvēki, kuri ciena dabu vairāk ne kā japāņi. Visa nacionāla kulinārija ir pakļauta gada laiku maiņai. Kraukšķīgi, smaržīgi bambusa asni – ir atnākuša pavasara pazīme, lotosa saknes ir vislabākās vēlajā rudenī, cepts zutis atgriež spēku karstajā laikā, bet ziemas laikā uz galdiem parādās mandarīni un nelielas bļodas ar smalkiem akmentiņiem, kuros ir ielikti papīra vai salmu lietussargi. Tas atspoguļo japāņu zemnieka sadzīvi, kurš lietus laikā ir uzvilcis apmetni no rīsu salmiem ar atvērtu salmu lietussargu. Kopumā, Japāna joprojām seko vecām kulinārijas tradīcijām, arī mēs biežāk izvēlamies suši, sašimi, tempuru un miso zupu.
Indija
Indiešu virtuve – tas vispirms ir liels daudzums kari paveidu – kari zupa, kari dārzeņi, dal kari (ēdiens no gaļas un pupiņiem), kari izrotā ne tikai svinīgus vakarus, bet arī rituālu svētku mielastus, kari iepriecina holli svētku laikā (indiešu svētki līdzīgi Valentīndienai) un reliģiskā prasada mielastā. Neskatoties uz to, ka tulkojumā no hindi kari nozīme tikai “mērce”, ēdiens ir diezgan sātīgs. Tik iedomājaties kā “dzimst” kari gaļa. Vispirms uz uguns čurkst smalki sagriezti sīpoli un ķiploks. Pēc trīs vai četrām minūtēm dārzeņiem klāt pievieno kubiciņos sagrieztus tomātus un lentiņās sagrieztu aitas gaļu. Pēc tam labi izcep uz liela uguns, pievieno sāli un jogurtu. Turklāt indiešu virtuve ir slavena arī ar riekstos izceptu aitas gaļu un tanduri zivi, putnu gaļu, cūkas gaļu un dārzeņiem, pagatavotiem mālu krāsnī.
Ķīna
Tieši ķīnieši izdomāja karotes, dakšas un nažus vēl pirms 1,5 tūkstošiem gadiem, izgatavojot šos piederumus no koka un kauliem. Tieši ķīnieši “iemācīja” itāļus gatavot ravioli, bet francūžus – slaveno bujabes zupu. Un, visbeidzot, tieši viņi pasludināja, ka “labam pavaram ir derīgs viss, izņemot mēnesi un tā atstarojumu ūdenī”. Tātad, ķīnieši ir nācija, kura nav vienaldzīga pret sojas pupiņām, cūkgaļu ar sasmalcinātu ingveru un pret pīli izceptu pekiniešu gaumē. Protams, vēl ir “sapuvušas” olas (tās sasmērē ar kaļķi un ierok zemē un dažiem mēnešiem), marinētās pīļu mēles un pievienots ar garšvielām bezdelīgu ligzdas. Viseksotiskākā kulinārija esot Guandunas provincē, kur svētkos viesus uzciena ar ēdienu, kas saucas “Drakons, tīģeris un fenikss”. Tas ir pagatavots no kaķa, vistas un čūskas gaļas, klāt pievieno paris zilā vīna glāzes no čūskas kuņģa skābes . Ķīna ir populāri tādi ēdieni, kas eiropiešiem liekas nesavienojami: gaļa ar zivju smaržu, zivs ar augļu smaržu. “Pareizi pagatavotam produktam var būt jebkāda smarža, bet tikai ne tā īsta, kas viņam piemīt no dabas, - to Jums pateiks jebkurš pavārs – “savādāk, nav saprotams kāpēc ar to vispār ir kaut ko darījuši”.
Dienvidkoreja
«Kur tad Jūs ejat?» - pajautāt to pavisam svešam cilvēkam tur ir ierasta parādība. «Vai Jūs jau pusdienojāt?» - uzreiz uzdod sekojošu jautājumu. Gan dāmas, gan profesori pusdienas pārtraukuma laikā neuzskata par sliktu stilu papļāpāt par czokoggi-bokum (bieza zupa no cūkgaļas un sēnēm) vai par bumbieru hbačhe (deserta veids). Ka sāka korejieši «japāņi ēd ar acīm, ķīnieši ar muti, bet šīs gudrības īpašnieki ar kuņģi». Tas nozīme ja vieniem ir svarīgs kā ēdiens izskatās, citiem – tā garša, tad korejiešiem ir svarīgs porciju lielums. Jā, vietējie ēdieni ir paredzēti īstām rīmām. Nāksies apsēst kā minimums piecus ēdienus: pap (rīsi) tiks pasniegti atsevišķā augstā apaļā bļodā, apkārt tai uz mazajiem šķīvjiem izvietojas vesela pasaule nacionālu kimčhi salātu. Tos gatavo pārsvara no dārzeņiem, bet tradicionālie kimčhi – tas nav nekas cits kā marinētie ķīniešu kāposti (specifisks dārzenis, kas atgādina kāpostus). Bet šodien kimčhi taisa no visa: no burkāniem, rutkiem, selerijām, gurķiem, dažreiz pievieno ingveru, sīpoliem, sēnēm vai gaļas.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
