Pasaulē arvien attīstas "zaļā domāšana", respektīvi censties pēc iespējas mazāk izniekot dabas resursus, tostarp ēdienu, kas, kā zināms, vietām pasaulē akūti trūkst. Ja pašu virtuvē varam censties pāri palikušo ēdienu izlietot pēc iespējas racionālāk, vienkārši kādu dienu ilgāk ēdot, piemēram, izvārīto zupu, tad restorānos, šķiet, tas jau ir daudz grūtāk - un ēdienam vajadzētu palikt pāri. Lai cīntos pret ēdiena izniekošanu, vairākās pasaules metropolēs pat izveidotas aplikācijas, kurās iespējams redzēt kafejnīcas/ēdnīcas/restorānus, kuri ziņo - viņiem šodien paliks pāri, piemēram, zupa - ko iespējams par pašizmaksu iegādāties. Cilvēks tad dodas uz šo restorānu, "pa lēto" iegūst sev vakariņas - un labums gan pircējam, gan restorānam, gan arī dabai, jo ēdiens netiek izmests laukā.
Vēlējāmies noskaidrot cik daudz ēdiens paliek pāri Latvijas labākajos restorānos - un ko ar to šie restorāni iesāk.
Reklāma
Inese Kalviņa, viesnīcas "Radi un Draugi" restorāna "Niklāvs" vadītāja
Esam restorāns, kur viss ēdiens tiek gatavots pēc viesa pasūtījuma, tad jau teorētiski nekas nepaliek pāri. Mūsu šefpavāre seko līdzi produktu pasūtīšanai, pasūtām nelielās porcijās, līdz ar to mums produkti neuzkrājas. Tā kā esam viesnīcas restorāns, tad servējam arī brokastis, tostarp saviem darbiniekiem, un nākamās dienas rītā tad viss arī tiek apēsts. Tos produktus, ko var uzglabāt, pasniedzam arī nākamajā dienā.
Vai citās vietās Latvijā varētu būt kāda ēdiena šķiešana? Nezinu, mēs neskatāmies svešās virtuvēs un nevaram apgalvot to, ko nezinām. Par restorānu “Niklāvs” varu droši teikt, ka mums pārpalikumu nav. Protams, mizojam kartupeļus un citus dārzeņus un mizas nepārstrādājam, tās metam ārā - tādi pārpalikumi tikai.
Runājot par aplikāciju, kurā restorāns varētu par zemāku naudu pārdot pāri palikušo ēdienu – mēs tādu noteikti neizmantotu, jo, kā norādīju iepriekš, mums nav, ko mest ārā. Domāju, ka šāda aplikācija vispār nav domāta restorāniem.
Pati esmu sastapusies ar kafejnīcām, kur no rīta ceptās maizītes vakaros tirgo ar atlaidi. Ļoti saprātīgs risinājums, bet, runājot par ēdienu, tā nu īsti nevar. Es, personiski, negribētu iegādāties pāri palikušu ēdienu, jo nevar zināt, kā tas ir uzglabāts un cik svaigs. Nē, domāju, ka mums noteikti nebūtu ko piedāvāt šādā aplikācijā. Piedevām, domāju, ka tā nebūtu laba reklāma, ja restorāns regulāri tirgotu produkciju par samazinātu cenu tāpēc, lai tā neaizietu bojā. Tas nozīmē, ka restorāns neprot organizēt un plānot savu darbu efektīvi, ka negatavo pēc viesa pasūtījuma, un ka restorānā nav pietiekošs skaits viesu. Es noteikti negribētu šādā veidā popularizēt mūsu restorānu...
Varbūt, ka kaut kur pasaulē ir restorāni, kas to varētu darīt, bet vairāk tas varētu būt ātrās ēdināšanas vietā, kur ēdiens tiek iepriekš gatavots un tad pārdots, jo šādās ēdināšanas vietās ir grūtāk prognozēt cilvēku plūsmu ikdienā, taču Latvijā, manuprāt, šādai idejai nebūtu pārāk liela piekrišana no restorānu puses
Māris Astičs, restorāna "Ferma" šefpavārs un vadītājs
Mēs gatavojam tikai un vienīgi uz pasūtījuma, līdz ar to mums nav branču, mums nav bufetes, nekā tamlīdzīga. Ir tikai banketi ik pa laikam, un tajos nav tā, ka ļoti daudz paliek pāri, bet šad tad kaut kas paliek pāri, jā. Produktu pasūtīšanu cenšamies smuki ieplānot un sarēķināt. Laiku pa laikam kaut kas varētu palikt, bet mēs tiešām daudz laika veltam, lai varētu sarēķināt un nekļūdītos. Ja pāri paliek produkts, ar ko neko nevar iesākt, kas ir sabojājies, piemēram, salātlapas, es neko ar viņu nevaru izdarīt. Kaut ko dažreiz var iekonservēt, kaut kā pārstrādāt, izdomāt. Bet mums nav tik daudz pasākumu, lai paliktu kaut kas pāri, tas jājautā tiem, kas rīko tos brančus, viņiem jau krietni vairāk paliek. Viņiem nereti arī divreiz nedēļā ir bufetes. "A la carte" restorāniem nekas diži daudz nevar palikt pāri.
Es domāju, ka šī problēma, ka ārā tik mests derīgs ēdiens, Latvijā patiešām pastāv. Tomēr es nesen biju ārzemēs un redzēju, ka tur krietni vairāk met ārā nekā pie mums. Piemēram, esot Kopenhāgenā, es vienkārši biju šokā, ka viņiem pēc pusdienām, kas bija atvestas darbiniekiem, "lādēja ārā" tik daudz ko - piemēram, ar visu paku novārītus rīsus! Tādu paciņu ar rīsiem, kur neviens pat karoti neviens nav ielicis, vienkārši izmet ārā. Es gribētu teikt, ka Latvijā tas ir daudz sakārtotāk, sakoptāk un korektāk.
Par aplikāciju runājot, mēs noteikti nepiedalītos tādā aktivitātē. Pirmām kārtām, mēs atbildam par produktu kvalitāti. Tātad, ja cilvēks ēd uz vietas, viņš apēdīs tagad. Tiklīdz kaut ko ved projām, tur jābūt pilnīgi citai darba organizācijai un gatavošanas drošības pakāpei. Es noteikti tajā nepiedalītos, jo visas šīs piegādes uz mājām, pasūti un tev atvedīs – ar to jābūt ļoti uzmanīgiem. Tu nezini, kad tas cilvēks to ēdienu apēdīs. Piemēram, ja viņš apēdīs pēc 3 dienām un pateiks – es saindējos ar jūsu ēdienu? Mēs arī pēc banketiem, ja viesi no rīta saka, ka ņems uz mājām no galda ēdienu, to neļaujam. Mēs produktus izmetam ārā, jo tie ir stāvējuši siltumā, plus 25 grādos. Tas viss jāapēd ir uzreiz vai arī aizies zudumā. Punkts. Ir kaut kādi produkti, piemēram, maize, kas ja paliek pāri, tā aiziet zemnieku saimniecībām vai vēl kaut kur. Vienreiz mūsu telpās kaut kas tika organizēts un nenormāli daudz mizotu kartupeļu palika pāri. Tos sarunājām un aizvedām, manuprāt, uz zooloģisko dārzu. Bet tiklīdz ir kaut kāds tur riska faktors, mēs nepiedalāmies tādās aktivitātēs. Tikai tad, ja viss tiešām ir droši un korekti.
Valters Zirdziņš, "Valtera restorāns" šefpavārs un vadītājs
Mums, laikam, par laimi, ļoti maz ēdiena paliek pāri. Daudz ēdiena pāri paliek tad, kad tu gatavo kaut ko lielā daudzumā vai braucot uz kaut kādu pasākumu ar neprognozējamu skaitu cilvēku, kas varētu ēst šo ēdienu. Tad varbūt nākas atvest atpakaļ 10 vai 20 kilogramus kaut ko. Bet mēs ar to vairs nenodarbojamies, veltam visu uzmanību restorānam, savai vietai, īpaši apkārt nebraucam. Principā labi ir arī tas, ka mums nav arī milzīgi liela ēdienkarte. Ēdienkarti mēs atjaunojam visu laiku. Un ja ne šovakar apēdīs, tad rīt pusdienās noteikti. Es to domāju tā, ka, ja mēs kaut ko gatavojam, vāram, tad tam dienas, pusotras laikā visam vienmēr jāiziet. Pāri nepaliek. Ja kādreiz paliek, tad tas ir ļoti maz. Un tad to visu, ko var, pārstrādājam.
Protams, slikts, beigts, nekur nederīgs ēdiens iet miskastes spainī. Pirms apmēram gada bija gadījums, kad mums bija vistas kauli ļoti daudz, apsvērām iespēju vest uz dzīvnieku patversmi. Toreiz laikam neaizvedām jo bija slēgts pa svētkiem, vai pašiem bija jāved un nebija ar ko vest. Tā kā man šajā jomā nav liela pieredze, ka mēs kaut ko nodotu. Taču vairāk par vienu miskastes maisu dienā mums nav!
Es domāju, ka problēma, ka izmet derīgu ēdienu, pastāv. Nupat nedēļu atpakaļ es gāju uz vienu pasākumu pie Botāniskā dārza, Vegānu festivālu biju izdomājis aiziet apskatīties. Tur pretī bija kaut kāds lielveikals, nezinu, RIMI vai Maxima, tur es redzēju trīs ielas bērnus, kuri atvēruši miskasti vaļā un pārtiku lasīja priekš sevis. Tas nozīmē, ka ir pieprasījums, acīmredzot tur tiek mestas ārā lietas, kurs viņi uzskata par noderīgām. Protams, es neesmu tur līdis un pētījis, bet tas noteikti ir bīstami. Pieprasījums pēc šādas pārtikas - tas vienmēr ir bijis aktuāli.
Uz pāri palikušā ēdiena aplikāciju raugos ļoti pozitīvi, bet protams, ar kaut kādu garantiju, ka šī pārtika ir nekaitīga veselībai. Piemēram, ja restorāns brauc no banketa vai kāda pasākuma un viņiem pāri paliek, teiksim, 50 kilogrami kartupeļu un mērce un viņi šodien neko neizdarīs ar viņiem savā restorānā, viņiem tas nav vajadzīgs, šādā gadījumā es domāju, ka tas būtu ļoti labi. Ja mums ir kaut vai pāris kilogrami kaut kā, kas mums nav vajadzīgs un tiek piedāvāta opcija, ka tur un tur viņu var realizēt. Bet ar garantiju, ka viss ir kārtībā, par to gan jādomā. Ja man būtu uzņēmums, kurā šo pārpalikumu būtu vairāk, viennozīmīgi es to izmantotu. Kaut vai maizīti - restorānā katru dienu gribu cept svaigu, bet ja paliek kukulis pāri tās maizītes – es varētu to kādam atdot, viņa jau nav kaitīga!
