Sevnice ir maza, gleznaina pilsētiņa ar tikai pieciem tūkstošiem iedzīvotāju zaļā Slovēnijas Alpu kalnu ielejā, Savas upes krastā. Līdz brīdim, kad par ASV pirmo lēdiju kļuva Melānija Trampa, šī vieta bija ievērojama ja nu vienīgi ar savu apakšveļas rūpnīcu, salami desu festivālu un sporta makšķerēšanu. Taču, tā kā Melānija Trampa ir dzimusi slovēniete Melānija Knavsa, un nāk tieši no Sevnices, līdz ar varas maiņu ASV viss mainījās arī mazajai, priežu mežu ieskautajai kalnu pilsētiņai – ziņkārīgie tūristi sāka turp plūst gluži kā bites uz medu. Gana apķērīga bija arī pilsētiņas vadība, kas nekavējās pēkšņi kā no gaisa nokritušo slavu izmantot tūrisma attīstībai un papildus ieņēmumu gūšanai.
Ar “pirmās lēdijas” zīmolu tagad tiek tirgots gan vīns, gan šokolāde, gan pēc amerikāņu receptes cepti ābolu pīrādziņi vietējā konditorijā, gan “Baltā nama rīta čības” suvenīru veikaliņā. Atrodas arī pietiekami daudz interesentu, kas gatavi šķirties no 90 ASV dolāriem par kājāmgājēju ekskursiju divām personām “Pa Melānijas dzimtajām vietām”. Ekskursijas maršrutā iekļauta rūpnīca, kur par bērnu drēbju dizaineri reiz strādājusi Melānijas māte Amalija Knavsa, komunistu laikā būvētu blokmāju, kur aizritējusi pirmās lēdijas bērnība, pamatskolu, kuru viņa apmeklējusi, un jaukās pilsētas nomales, kur Melānijas vecākiem joprojām pieder neliela, jauka, balta mājiņa ar melnu jumtu. Sevnices tuvumā ir arī 900 gadus veca viduslaiku pils.
Reklāma
Kā zināms, Melānija Trampa deviņdesmitajos gados devās uz ASV veidot modeles karjeru, un kopš tā laika Slovēnijā neesot atgriezusies. Taču viņas slava nu nesusi labumu arī pašas dzimtajai pilsētai. “Melānija ir “uzlikusi” mūs uz pasaules kartes” – priecājas Sevnices pilsētas mērs, piebilstot, ka tagad pie viņiem ierodas tūristi no visām pasaules malām, sevišķi daudz esot ķīniešu un japāņu. Sevinces iedzīvotāji izvairās kritiski izteikties par pirmo lēdiju vai viņas vīru. Melānija Trapma ir arī nolīgusi pazīstamu Slovēnijas juridisko firmu, kas modri seko, lai viņa vārda izmantošana notiktu saskaņā ar viņas interesēm, autortiesību likumiem un nekaitētu viņas labajai slavai. “Piemēram, apakšveļas modeļa “Pirmā lēdija” izgatavošana un tirgošana nekādā ziņā netiks pieļauta!” uzsver Melānijas Trampas juristi.
Tomēr viss šis stāsts par Melāniju Knavsu – Trampu ir tikai kā amizants papildinājums, bet nebūt ne galvenais iemesls, kāpēc būtu vērts apmeklēt šo neapšaubāmi apburošo Alpu valsti.
Slovēnija ir pavisam neliela Centrāleiropas valsts (mazliet virs 20 tūkstošiem kvadrātkilometru, kas ir mazāk nekā viena trešdaļa Latvijas), kas robežojas ar Austriju, Itāliju, Horvātiju un Ungāriju. Vēsturiski tagadējās Slovēnijas teritorija allaž ietilpusi kādu citu valstu un impēriju sastāvā, un pilnīgu neatkarību ieguvusi tikai 1991.gadā pēc bijušās Dienvidslāvijas sabrukuma. Kulturāli tā vienmēr atradusies vairāku tautu krustcelēs. Interesanti, ka mazās valsts teritorijās krustojušās četru lingvistiski, vēsturiski un kulturāli atšķirīgu grupu – slāvu, ģermāņu, romāņu un somugru – intereses. Mūsdienu Slovēnijā dominējošā nācija (ap 85 procentiem) ir slovēņi, kas pēc saknēm ir tuvāki slāviem, bet pēc mentalitātes un dzīves uztveres – austriešiem.
Lielākā daļa valsts atrodas mežiem klātajās Alpu nogāzēs (tā sauktie Kamnika Alpi un Juliāna Alpi), tādēļ nav brīnums, ka Slovēnija tiek dēvēta arī par Eiropas zaļo dārgakmeni.
Alpu klani un ielejas piedāvā visu, kas aktuāls dabas mīļotājiem un aktīva dzīves veida piekritējiem – kalnus, neskaitāmas pastaigu un trekinga takas, velo maršrutus, neticami skaistus ezerus, upes, ūdenskritumus, stalaktītu alas, plašu aktivitāšu piedāvājumu gan ziemā, gan vasarā. Ar īpašu skaistumu, dabas daudzveidību un dzīvesveida autentiskumu izceļas Bohinjas ieleja, kur atrodas arī Triglava nacionālais parks ar valsts augstāko virsotni 2864 metrus augstais Triglavu. Kalnu upes kā magnēts piesaista ekstrēmās airēšanas un raftinga cienītājus, turklāt sev piemērotus izaicinājumus šeit atradīs visi – no iesācēja līdz ekspertam.
Gandrīz pusē Slovēnijas teritorijas atrodamas karsta procesa radītās ainavas, tai skaitā pazemes alu sistēmas un ezeri. Ūdeņiem izšķīdinot iežus šeit veidojušās fantastiskas karsta formas. Karsta nosaukums dots pat atsevišķam Slovēnijas apgabalam starp Triestes līci un Vipavskas ieleju, kur atrodas slavenākās Slovēnijas alas – Eiropā visvairāk apmeklētā Postojna ala kā arī Škocjanas alas, kas iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā un Križna ala ar pazemes ezeriem. Līdzās vairāk kā 8 tūkstošiem karsta alu process izpaužas arī kā karsta avoti, pazūdoši ezeri un citas interesantas formas.
Slovēnijā vēl nav īsti izplatījies agresīvais masu tūrisms, tādēļ šeit vēl var atrast nesabojātu vidi, tradicionālus kalnu ciematus un nesamāksloti sirsnīgu attieksmi. Vide ir līdzīga Austrijas Alpiem, bet ar atsevišķiem dienvidiem raksturīgākiem akcentiem. Apkārtne ir glīta un sakopta, bet bez tāda nedabīga perfekcionisma, kāds dažkārt vērojams Austrijā vai Šveicē; arī cenu līmenis ir draudzīgāks. Pie Slovēnijas pievilcības magnētiem noteikti jāpiemin arī garšīgā virtuve (piemēram, turpat kalnu upēs ķertās foreles) un vietējie vīni.
Galvaspilsēta Ļubļana ir eiropeiska šarma, miera un izsmalcinātas arhitektūras pilsēta. Kalnu tuvums, romantiskie tiltiņi pār Ļubļaņicas upi, vecpilsētas šaurās ieliņas pretendē Slovēnijas galvaspilsētu ierindot elegantāko Eiropas metropoļu skaitā.
Arī Slovēnijas otra lielākā pilsēta Meribora neatstāj milzīgas metropoles nospiedošo iespaidu. Dravas upes krastos izaugusi, tā upes ūdenī atspoguļo joprojām saglabājušos viduslaiku pilsētas vaibstus. Meribora lepojas ar senām vīnkopības tradīcijām. 400 gadu vecais Vecais Vīns reģistrēts Ginesa rekordu grāmatā kā pasaules vecākais vīns un to joprojām varat baudīt Meriborā.
Viesu ļoti iemīļota ir ārkārtīgi gleznainā Bledas pilsētiņa ar tāda paša nosaukuma ezeru un kalnu virsotnēm apkārt. Bledas ezera krastā, 130 metrus augstas klints galā slejas vecākā pils Slovēnijā – 1011. gadā celtā Castellum Veldes. Savukārt pašā ezerā ir ar laivu sasniedzama saliņa, uz kuras atrodas baznīca ar vēlmju zvanu – kas to skandē, tam piepildās kāda vēlēšanās.
Attiecībā uz jūras piekrasti, slovēņiem joprojām saglabājies zināms rūgtums uz kaimiņiem itāļiem, jo slovēņi uzskata, ka pēc otrā pasaules kara Itālija tiem “nozagusi” lielāko daļu pieejas jūrai. Paskatoties, kartē, tā arī izskatās – gar Adrijas jūru stiepjas šaura Itālijas “aste”, bet slovēņiem palicis pavisam mazs gabaliņš. Ej nu sazini, kam īsti bija taisnība, jo vide šai piekrastē savukārt ir patiešām itāliska. Vienīgo slovēņu Adrijas jūras kūrortu Piranju mēdz salīdzināt ar Dubrovniku Horvātijā (un abām raksturīgs izteikts Venēcijas arhitektūras stils) – seni pilsētas mūri ar septiņiem torņiem un šauras, bruģētas ieliņas. Tūristus šeit iepriecinās arī patīkamais Vidusjūras klimats, gardās jūras veltas krodziņos un iespēja doties kādā no daudzajiem piedāvātajiem kuģīšu izbraukumiem ar zivju pikniku.
