Arvien vairāk cilvēku Eiropā un citur pasaulē uz laiku vai pavisam atvadās no modernās dzīves ērtībām un izvēlas dzīvot tuvāk dabai – bez elektrības, mobilajiem telefoniem un pat kanalizācijas, paši sev sagādājot nepieciešamo pārtiku un siltumu, vēsta kanāls “National Geographic”.
Tā saucamā “off the grid” kustība īpaši populāra kļuva pandēmijā, kad daudzi cilvēki saprata, ka var dzīvot arī citādāk - viņi var darīt to, kas viņiem patīk, nevis tikai strādāt iztikas dēļ.
Reklāma
Taču ir cilvēki, kuriem ir savi unikāli iemesli civilizācijas pamešanai. Piemēram, kāda neparasta Kanādas ģimene, kas par savu mājvietu izvēlējusies cilvēku neskartu dabu. Džims un Torija Bērdi domāja, ka viņu kā profesionālo piedzīvojumu meklētāju dienas bija galā, taču viņu vecākajam dēlam Veslijam tika diagnosticēta reta neiroloģiska slimība un ārsti paziņoja, ka atrašanās dabā var pozitīvi ietekmēt viņa attīstību.
Par viņu pieredzi stāstīs raidījums “Mājas savvaļā”, kura pirmizrāde būs svētdien, 13. augustā, plkst. 22.00, kanālā “National Geographic”! Gaidot pirmizrādi, kanāls “National Geograpic” sarunājas ar Izdzīvošanas skolas vadītāju Oskaru Špickopfu par to, vai mūsdienās ir iespējams pamest visu un apmesties uz dzīvi savvaļā un kas jāņem vērā, pieņemot šādu lēmumu.
Siltums, jumts virs galvas un ēdiens
Dzīvot saskaņā ar dabu, pašiem sev gādāt pārtiku un audzināt bērnus tālu prom no civilizācijas. Daudziem mūsdienās šī ideja šķiet romantiska. Bet cik daudz ģimeņu būtu tam patiešām gatavas? Oskars Špickops, kurš jau kopš 2017. gada vada Izdzīvošanas skolu, domā, ka lielākā daļa Latvijas ģimeņu neizvēlētos šādu eksperimentu, jo dzīvot brīvā dabā modernam cilvēkam ir liels izaicinājums.
“Ir svarīgi, vai ģimene aiziet savvaļā uz mēnesi, diviem vai uz vasaras sezonu, uz gadu vai vienkārši pavisam aiziet prom no civilizācijas. Ja tas būtu vasaras pasākums, kura mērķis būtu ģimenes piedzīvojums ar kopābūšanu, un ja to atļauj laiks un resursi, tas būtu interesants pasākums, ” uzsver Špickopfs.
Tiem, kas nolemj izmēģināt šādu dzīvesveidu, ir jārēķinās ar laikapstākļiem. Piemēram, tādiem, kādi tie šogad ir Latvijā, kad ārā ir mitrs, lietains – būt dabā šādos laikapstākļos nav nekāda romantika, jo sākas reāla cīņa par izdzīvošanu.
Runājot par izdzīvošanas pamatprincipiem, primārais, kas cilvēkam ir vajadzīgs, ir siltums. Ar siltumu saprotam piemērotu apģērbu un apavus, tālāk seko mājvieta vai nojume, piemēram, telts. Ja telts nav, tad nojume jātaisa no pieejamiem materiāliem.
Nākamā ir uguns, kas dod siltumu, un ēdiens, kas arī palīdz ķermenim saglabāt siltumu. Ja ārā ir auksts, tad jābūt pieejamam ne tikai ūdenim, bet arī siltam dzērienam.
“Ja mēs runājam par ilgstošu dzīvošanu dabā bez pārtikas apgādes, tas ir vēl skarbāk. Tas nozīmē, ka nedēļu iepriekš jāplāno ēdienreizes, ja tu kaut ko nomedī vai nomakšķerē, tev ir jāspēj šī pārtika arī saglabāt, jo katru dienu tev nebūs ledusskapja un konservu”, saka izdzīvošanas eksperts.
Aizsargāšanas no meža zvēriem pēc Špickopfa teiktā, būtu mazāka no problēmām, jo Latvijā dzīvnieki nav agresīvi, ja netiek apdraudēta viņu dzīvība, drošība vai viņu bērni. Piemēram, mežacūkas ir agresīvas, kad viņām ir mazuļi. Bet pārējā laikā, sajūtot cilvēku, viņas izvēlas turēties pa gabalu.
Izdzīvošanā svarīgs arī psiholoģiskais aspekts
Špickopfs stāsta, ka cilvēks diezgan ātri spēj adaptēties savvaļā. Jā, pirmajā nedēļā mežs var likties bīstams, tumšs un nezināms, bet pēc viņa pieredzes, padzīvojot mežā, cilvēki to iepazīst un sāk apzināties, ka tā ir viņu mājvieta. “Tur ir tāda taka, tur ir tāds koks, tur ir ūdens, tur kaut kādas dzīvnieku takas, tu visu izpēti, atklāj savu apvidu. Ja tu tur dzīvo ilgstoši – nedēļu, divas, trīs vai mēnesi, mežs kļūst par mājām,” stāsta Izdzīvošanas skolas vadītājs.
Viņš arī min, ka Otrā pasaules kara laikā daudzi cilvēki izmuka no gūsta un izdzīvoja mežos. Viņiem nebija ekipējuma, viņiem bieži vien nebija arī izdzīvošanas prasmes, bet šādā situācijā viņiem bija pats galvenais – spēcīga griba un vēlme izdzīvot. “Tad tu esi gatavs pieciest aukstumu, diskomfortu, badu, nogurumu un meklēt risinājumus. Cilvēks pēc būtības ir spēcīgs,” saka Špickopfs.
Izdzīvošanas skolas vadītājs atgādina, ka, dzīvojot mežā, miegs nekad nebūs kā mājās. Proti, izdzīvošanas apstākļos, cilvēks nekad negulēs astoņas-deviņas stundas no vietas, īpaši, aukstā laikā, jo laiku pa laikam vajadzēs pamosties un piemest malku ugunskuram.
Ja līdzi ir mazi bērni, tas nozīmē, ka vecākiem ir jāgādā par viņu siltumu, sausumu, ēdienreizēm, jo viņi paši sev nav spējīgi to visu sarūpēt. Tā ir papildu enerģija, kas vecākiem ir jāvelta.
Dabā viss nav tik vienkārši
Mūsdienās jaunieši skatās televīzijas šovus un arī grib doties piedzīvojumos, taču daudziem nākas saskarties ar skarbo realitāti. Proti, dabā viss nav tik vienkārši, kā to rāda televizora ekrānā, jo cilvēks ir siltā istabā un ir pilns ledusskapis. Nonākot dabā, ja gribas ēst, jāiekurina ugunskurs. Tas savukārt nav tik vienkārši. Dienas laikā varbūt silts, cilvēks var baudīt dabu, bet tad paliek tumšs, vēl uznāk lietus un jāpagatavo sev vakariņas.
“Malka ir slapja, ugunskuru iekurināt neizdodas, pat, ja tev līdzi ir zaļi kartupeļi vai kāds medījuma gabals, teiksim, trusis. Tas ir jāpagatavo, neskatoties uz to, ka cilvēks ir noguris un izsalcis. Tajā brīdī sākas cīņa par to, vai pietiks pacietība un zināšanas, kā ar šo situāciju tikt galā. Jo tas nebūs ātri, tas prasīs pusstundu vai stundu, nav tā, kā mājās,” stāsta izdzīvošanas eksperts.
Viņš arī brīdina, ka laiks dabā paiet ļoti ātri, tāpēc diena ļoti jāplāno – resursi, atpūta, lai cilvēks varētu arī dzīvot, nevis tikai izdzīvot. Tiem, kas vēlas izmēģināt izdzīvošanu savvaļā, Špickopfs sākumā iesaka vienas dienas pasākumus, kur iegūst zināšanas par izdzīvošanas pamatprincipiem, par ekipējumu, navigāciju – minimumu, lai cilvēks varētu orientēties. Ja šis ir pārvarēts, tad nākamais solis ir doties divu trīs dienu pārgājienā, vēlams, pavasarī, kad daba mostas, kad ārā ir +17 grādi, vai septembrī, oktobra sākumā, kad atrašanās mežā nav dzīvībai bīstama.
“Uzskatu, ka tas ir pozitīvi, ja cilvēki vēlas doties dabā, arī tā saucamais “digitālais detokss” ir ļoti labi. Esmu palicis nakšņot mežā ar saviem bērniem. Pirmā nakts vienmēr ir skaņu pilna – putni, vējš, zari. Pat naktī aiziet uz tualeti ir vesels piedzīvojums, jo apkārt ir pilnīga tumsa un ir baismīgi. Otrajā naktī tu jau saproti, ka tur ir taciņa, tur ir celms, tur mēs ejam uz tualeti, tur mēs ejam mazgāties, tu sāc adaptēties. Tas ir interesanti!”, pieredzē dalās Špickops.
Īpašā ģimene
Jaunā “National Geographic” raidījuma “Mājas savvaļā” galvenie varoņi Džims un Torija Bērdi apprecējās 2017. gada 19. septembrī, savukārt 2018. gada 2. jūlijā pasaulē nāca viņu pirmdzimtais. Dēls Veslijs piedzima ar retu ģenētiski iedzimtu sindromu – FOX G1.
Kad puikam bija 13 mēneši, viņam sākās krampju lēkmes, viņš nevarēja patstāvīgi sēdēt, rāpot un darīt citas savam vecumam atbilstošas lietas. Pēc konsultācijām ar pediatriem un citiem speciālistiem zēnam tika noteikta diagnoze, kas ietekmēs visu viņu turpmāko dzīvi.
Toreiz Džims un Torija domāja, ka būs jāpieliek punkts viņu piedzīvojumiem, tomēr ārsti vienbalsīgi atkārtoja, ka būšana pie dabas būs labvēlīga Vesa attīstībai. Viņi izlēma aizvest Vesliju un viņa jaunāko brāli ekspedīcijā, lai noskaidrotu, vai dzīve ārpus tā dēvētās civilizētās pasaules var būt ne tikai iespējama, bet arī labvēlīgi ietekmēt viņu ģimeni.
Profesionāls piedzīvojumu meklētājs
Ģimenes galva Džims kopš bērnības vēlējies dzīvot tālu no civilizācijas. Viņš mīl dabu, un viņš bieži devās vairāku nedēļu ekspedīcijās uz attāliem Kanādas apgabaliem. Piemēram, viņš bargā ziemā 36 dienu garumā vienatnē pieveica teju 450 kilometrus Ungavas pussalā.
Pirms pieciem gadiem Džims ieguva popularitāti kopā ar brāli Tedu piedaloties realitātes izdzīvošanas raidījumā “Viens pats” (“Alone”). Viņi pavadīja 75 dienas savvaļā uz Vankūveras salas. Brāļi sacentās ar vēl sešām komandām, kurās arī startēja ģimenes locekļi. Džimam un Tedam pašiem bija jāsagādā sev ēdiens, jāuzbūvē neliela kanoe laiva un jāmēģina nenosalt vienā no Vankūveras salas aukstākajām ziemām.
Džims vēlāk stāstīja, ka lielākais izaicinājums bija ēdiena nepietiekamība, jo brāļi vairāk nekā divus mēnešus pārtika no sēnēm, mazām zivīm un gliemežiem. Jāpiebilst, ka katrs no viņiem zaudēja aptuveni 26 procentus sava ķermeņa svara.
Toties ar savu neatlaidību viņi pārspēja pretinieku komandas ceļā uz galveno balvu, kas bija 500 000 ASV dolāru (aptuveni 450 000 eiro). Savu vinnesta daļu Džims iztērēja, nopērkot māju Kanādas Ontārio provincē Magnetavanas (Magnetawan) upes krastā.
Bīstamais pirmais randiņš
Kad Džims iepazinās ar topošo sievu Toriju, viņa sevi neuzskatīja par piedzīvojumu meklētāju. Taču viņš izlēma, ka viņu pirmais randiņš nebūs kādā restorānā vai kinoteātrī. Tā vietā viņš aizveda Toriju izbraucienā ar kanoe, kas, pēc viņā stāstītā, varēja beigties visai traģiski, jo Džims teju nogalināja viņus abus, kad laiva apgāzās.
Taču šis ekstremālais piedzīvojums attiecībām nāca par labu un viņi arvien vairāk izbaudīja būšanu dabā. Torija skaidro, ka katra diena ar vīru ir jauns piedzīvojums, jo viņiem kopā nekad nav garlaicīgi. Viņa šobrīd ir populāru sieviešu kanoe izbraucienu organizatore, kas mudina daiļā dzimuma pārstāves, piemēram, mātes un meitas vai māsas, doties kopīgos piedzīvojumos.
