Antarktikā, kur gaisa temperatūra var noslīdēt pat līdz -60°C, 17 pingvīnu sugas ik dienas cīnās par izdzīvošanu ekstremālajos apstākļos, taču nu ledus karaļvalsts valdniekus ir piemeklējis jauns izaicinājums – nāvējošs putnu gripas paveids, vēsta kanāls “National Geographic”.
Pingvīni ir sastopami tikai planētas dienvidu puslodē, pamatā Antarktīdā, izņemot Galapagu pingvīnus, kas dzīvo ekvatora tuvumā, Galapagu salās un Ekvadorā, Dienvidamerikā. Populārākās pingvīnu sugas ir karaliskie un imperatorpingvīni, kas savu nosaukumu guvuši no to majestātiskā izskata un izturēšanās.
Reklāma
Imperatorpingvīni pēc auguma ir lielākā pingvīnu suga, kas var sasniegt līdz pat 122 cm garumu un svaru līdz 45 kg. Savukārt karaliskie pingvīni izceļas ar savu grezno, krāsaino apmatojumu. Tiem ir spilgti oranži plankumi galvas sānos un augšējā krūšu daļā, kas tos padara par vieniem no fotogēniskākajiem putniem uz Zemes.
Prasme pielāgoties ir galvenais iemesls, kas pingvīniem ļāvis izdzīvot ledainajos vējos. Tiem ir ļoti bieza spalvu kārta un zemādas tauku slānis, lai uzturētu ķermeņa siltumu. Dažas pingvīnu sugas, piemēram, imperatorpingvīni, veido blīvas grupas, lai kopīgi saglabātu siltumu un patvertos no aukstā vēja.
Izturība viennozīmīgi ir īpašība, kas pingvīnus atšķir no pārējiem dzīvniekiem, un šķiet, ka tie ir prasmīgi pielāgojušies dzīvei grūtajos apstākļos. Bet diemžēl realitātē pingvīni ir apdraudēti. Lai pievērstu uzmanību šo cēlo putnu aizsardzībai, katru gadu 25. aprīlī tiek atzīmēta Pasaules pingvīnu diena. Šī diena ir izvēlēta, jo tieši aprīļa beigās lielākā daļa pingvīnu sugu sāk savu migrāciju uz ziemeļiem no Antarktikas.
Svinot Pasaules pingvīnu dienu, kanāls “National Geographic” aicina pievērst lielāku uzmanību pingvīniem un to nozīmei, kā arī atklāt jaunus, unikālus faktus par tiem!
Labu apetīti – brokastīs vaļu margarīns un pingvīnu omlete
19. un 20. gadsimtā pingvīnu populācija piedzīvoja būtisku sarukumu. Viens no strauji plaukstošajiem industriālās rūpniecības virzieniem tolaik bija vaļu eļļas ražošana. Antarktīdā un tai apkārt esošajās salās tika uzbūvētas neskaitāmas fabrikas, kas no vaļu taukiem ražoja eļļas lampas, ziepes un pat margarīnu.
Jāatzīmē, ka, tehnoloģijām attīstoties, vaļu eļļa kļuva par svarīgu izejvielu nitroglicerīna ražošanā, ko izmantoja kā sprāgstvielu abos pasaules karos. Savukārt vaļu aknu eļļa bija galvenais D vitamīna avots 1960. gados.
Tā rezultātā tika ne vien pārmērīgi nomedīti vaļi, bet arī iznīcināta apkārtējā vide. Pingvīnu koloniju apdzīvotajās pļavās nu slējās putekļainas rūpnīcas. Turklāt fabriku strādnieki pret šīm neaizsargātajām būtnēm izturējās ar brutālu nežēlību, izmantojot pingvīnu ķermeņus kā kurināmo tauku kausēšanas krāsnīs un no pingvīnu olām gatavojot omleti.
Industrija attīstījās tik strauji, ka pēc 100 gadiem vaļi bija nonākuši uz izmiršanas robežas un pingvīni bija pilnībā pametuši piekrasti. Par laimi, 1859. gada 27. augustā Edvīns Dreiks nelielā fermā Taitusvilā, Pensilvānijas štatā, ASV, atklāja pirmo naftas urbumu. 20. gadsimtā zinātnieki jau bija iemācījušies no jēlnaftas iegūt degvielu, kas pielika treknu punktu vaļu medībām.
Turpmāk pingvīniem nācās cīnīties galvenokārt ar mūsdienu klimata pārmaiņu radītajiem draudiem, piemēram, ledāju kušanu, kas ietekmē arī viņu barības bāzi. Taču 2024. gads nāca ar pārsteidzošu vēsti – Antarktīdas kontinentālajā daļā pirmo reizi tika apstiprināts nāvējošs putnu gripas veids, kas apdraud arī milzīgās dienvidu reģiona pingvīnu kolonijas.
Pingvīnu paradīze uz pasaulē smirdīgākās salas
Lielākā pingvīnu kolonija pasaulē mājo uz Zavodovska salas. Tā ir viena no Dienvidsendviču salām Atlantijas okeānā, kurā mīt apbrīnojams skaits – aptuveni 1,5 miljoni “chinstrap” jeb bārdaino pingvīnu.
Pingvīniem tā ir kā paradīze Zemes virsū – salu ieskauj daudz pārtikas, turklāt tās vulkāniskā aktivitāte nodrošina siltu augsni un palīdz ātrāk izkausēt sniegu. Siltums arī veicina jūras zāļu un aļģu augšanu. Šie mikroorganismi ir svarīgi jūras ekosistēmā, nodrošinot pārtiku zivīm un citiem jūras dzīvniekiem, kurus ēd pingvīni.
Cik mājīga šī sala ir pingvīniem, tik neviesmīlīga tā ir jebkuram citam ienācējam. Kaut arī šī kolonija ir svarīgs pētījumu objekts zinātniekiem, kuri cenšas saprast, kā klimata pārmaiņas un citi ārējie faktori ietekmē pingvīnus un to ekosistēmu, pētnieki to ir nosaukuši par vienu no visgrūtāk pieejamajām vietām uz Zemes, nokļūšanu tur salīdzinot nevis ar paradīzi, bet elli.
Interesanti, ka agrīnie atklājēji bija pievērsuši uzmanību salas intensīvajam aromātam, ko nodēvēja par pasaulē smirdīgāko. Tas esot bijusi jūtams pat vairākus kilometrus no krasta. Vainojami varēja būt pingvīnu izkārnījumi un kaitīgie izgarojumi no fumarolām – atverēm, pa kurām izplūst karsta tvaika un vulkānisko gāzu strūklas.
Vairāki salas apmeklētāji smakas dēļ to bijuši spiesti ātri pamest un esot pat saindējušies. Arī daudzi Zavodovska salas vietvārdi norāda uz nepatīkamajām smaržām, piemēram, Skābes punkts, Dūmu punkts, Kaitīgais punkts vai Smakas punkts.
Atstāts bērnudārzā uz septiņiem mēnešiem
Pingvīni ir meistarīgi mednieki, kas specializējas zivju, kalmāru, krila (mazi jūras vēžveidīgie) un citu jūras dzīvnieku medīšanā. Turklāt viņu izcilā peldēšanas un niršanas prasme, apvienojumā ar spēju ilgstoši aizturēt elpu, ļauj noķert ēdienu arī pavisam dziļi ūdenī.
Taču jāatzīmē, ka pingvīnu barība neatrodas tuvu viņu mājvietai. Teju visas pingvīnu sugas sezonāli migrē uz siltākiem ūdeņiem, lai nodrošinātu pietiekamu barības daudzumu sev un savām atvasēm. Tie ir tāli peldējumi, kas nereti ilgst no trim līdz septiņiem mēnešiem.
Barības vākšanā piedalās gan mātes, gan tēvi, atstājot savus mazuļus kopienas audzināšanas zonās jeb “bērnudārzos”, kur tie tiek pasargāti no plēsējiem un ekstremāliem laika apstākļiem. Lielā daļā gadījumu jaunie pingvīni ir spiesti vieni paši pavadīt pat līdz pusgadam.
Vēl viens izaicinājums vecākiem, atgriežoties no medībām, ir atrast savu atvasi starp desmitiem tūkstošu citu pingvīnu, kas vizuāli ir gandrīz neatšķirami. Šim nolūkam pingvīni izmanto savu izcilo dzirdi un saziņas prasmes, izdvešot unikālas skaņas. Tāpat vecāki pielieto vizuālo atmiņu jeb cenšas iegaumēt konkrētu vietu audzināšanas zonā, kur savu mazuli atstāja.
Diemžēl ne visas medības beidzas veiksmīgi. Nereti tālais peldējums izrādās pārāk nogurdinošs, īpaši jaunākiem pingvīniem. Citreiz ceļā nākas sastapt nelabvēlīgi noskaņotu ienaidnieku. Dažreiz atgriežoties vecāki atklāj, ka viņu mazulis ir nosalis vai miris plēsēja uzbrukumā. Šie gadījumi ir ļoti smagi un pingvīni pārdzīvo, izrādot skaidras emocionālās reakcijas, piemēram, satraukti meklējot savu mazuli vai izdvešot kliedzošas skaņas.
Atbildīgākie tēti pasaulē
Pingvīni savus vecāku pienākumus uztver ļoti nopietni. Ņemot vērā bīstamos dzīves apstākļus – aukstumu, barības trūkumu, dabiskos ienaidniekus –, pingvīniem par saviem pēcnācējiem ir jārūpējas īpaši uzmanīgi. Piemēram, lielākā daļa pingvīnu perē olas uz kājām, lai tās nesaskartos ar auksto ledu, un viņu ķermeņa spalvu sega palīdz uzturēt nepieciešamo temperatūru cāļa izdzīvošanai. Ir dažas pingvīnu sugas, kas no zāles vai akmeņiem gatavo ligzdas.
Karaliskie pingvīni olu perē uz maiņām. Pēc olas izdēšanas māte to glabā pie sevis, zem spalvām, siltumā. Pēc tam viņa saudzīgi olu nodod tēvam. Šis process prasa augstu precizitāti un piesardzību, jo jebkura neuzmanīga kustība var olu sabojāt vai pat izraisīt tās nozaudēšanu. Mātīte izmanto savas kājas un knābi, lai maigi pārceltu olu no savām kājām uz tēva kājām.
Tēvs turpina perēt olu, kamēr mātīte dodas uz jūru, lai atjaunotu enerģijas krājumus, medījot zivis un citu barību. Mātīte atgriežas pēc vairākām nedēļām, un tad ir laiks tēvam doties medībās.
Imperatorpingvīnu vīrišķā dzimuma pārstāvji ir slaveni ar to, ka viņi par savu dārgo olu ir atbildīgi visilgāk. Pēc olu izdēšanas imperatorpingvīnu mātītes uz aptuveni diviem mēnešiem dodas jūrā, atstādamas tēvus vienus pašus sargāt olu. Jāatzīst, ka imperatorpingvīnu tēti neiebilst uzņemties atbildību arī mazuļu audzināšanā. Viņi aktīvi pieskata jaunos palaidņus.
Pingvīni prot “lidot” ūdenī
Nepelnīti pingvīni ir ieguvuši neveiklāko putnu slavu. Tiesa, pingvīni nespēj lidot. Internetā arī klejo daudz video, kuros mierpilnie pūkaiņi redzami, paslīdam uz ledus vai gāzelēdamies rāpjamies pa klinšainu krastu. Viņiem vienkārši ir ļoti īsas kājas, kas staigāšanu padara apgrūtinošu. Turklāt arī pleznu pamatne pingvīniem ir ļoti gluda, kas traucē, pārvietojoties pa sauszemi, bet ir viņu trumpis, atrodoties zem ūdens.
Ūdenī pingvīni ir savas stihijas meistari, būdami tikpat graciozi kā delfīni un tikpat ātri kā haizivis. Džentū pingvīns ir visātrākais peldētājs no savas dzimtas un spēj sasniegt ātrumu līdz pat 50km/h. Savukārt imperatorpingvīns var aizturēt elpu līdz pat 22 minūtēm, atrodoties 500 m dziļumā.
Vērojot pingvīnus darbībā, viņu peldēšana šķiet ļoti līdzīga lidošanai. Graciozi izskatās arī lēcieni gaisā pirms niršanas, kas atgādina delfīnus. Pingvīni tā dara, lai atbrīvotu no spalvām gaisa burbuļus un uzlabotu hidrodinamiku.
Pingvīns arī izvēlēts par simbolu vienam no ASV profesionālajiem hokeja klubiem, kas bāzēts Pitsburgā, Pensilvānijas štatā – Pitsburgas “Penguins”. Starp citu, tajā spēlējuši arī trīs latvieši – Pēteris Skudra, Viktors Ignatjevs un Teodors Bļugers!
Kanāls “National Geographic” sveic visus Pasaules pingvīnu dienā un aicina katram kaut ko mācīties no šiem izturīgajiem, atbildīgajiem un apņēmīgajiem putniem!
