Medicīnas vēsture rāda, ka cilvēki veselības vārdā bijuši gatavi teju uz visu, lai tikai izvairītos no slimībām – pat tad, ja ārstēšana ir bīstamāka par pašu kaiti. No mūmiju pulvera līdz atdzīvināšanas mēģinājumiem, kas iedvesmoja “Frankenšteinu”, – tieši tik šaura ir robeža starp zinātni un māņticību, vēsta kanāls “National Geographic”.
Pirms laboratorijām un mikroskopiem slimības katrs ārstēja, kā nu mācēja, – bieži vien ar ticību un izdomu. Jo mazāk cilvēki saprata par mūsu ķermeņa uzbūvi, jo drosmīgāk viņi eksperimentēja. Rezultātā cilvēce ieguva gan satriecošus atklājumus, gan pieredzēja šausminošas kļūdas, kas šodienas cilvēkam varētu šķist neticamas.
Arheoloģisko izrakumu, vēsturisku manuskriptu un medicīnas tekstu analīze ļāvusi zinātniekiem gūt vismaz nelielu ieskatu senāku laikmetu ārstniecības metožu klāstā. Daļu informācijas par to, kā cilvēki senatnē skaidroja slimības un kā tās centās ārstēt, sniedz arī mūmiju, seno kapeņu un skeletu izpēte.
“National Geographic” raidījums “Brīnumainās lietas”, kas skatāms sestdienās pulksten 20.45, pēta visdažādāko jomu, tostarp medicīnas, atradumus, kas sākumā šķiet pavisam neizskaidrojami un neticami, bet, savienojot tos ar zinātniskiem un vēsturiskiem faktiem, atklājas reālas (un bieži šausminošas) patiesības. Gaidot nākamo sēriju, piedāvājam iepazīt piecas nervus kutinošas “tautas medicīnas” prakses!
Reklāma
Universālās brīnumzāles – mūmija
Ja mūsdienās kāds teiktu, ka ēd mūmijas, tas izklausītos pēc šausmu filmas cienīga sižeta. Taču 15. līdz 18. gadsimta Eiropā to uzskatīja par ārstniecisku līdzekli. Pulverizētas Senās Ēģiptes mūmijas – vai arī to viltojumi – tika pārdotas aptiekās kā universālas zāles pret galvassāpēm, kuņģa kaitēm un pat vēzi. Šo dīvaino tradīciju dēvē par medicīnisko kanibālismu, un tā saknes meklējamas nevis Ēģiptē, bet daudz tālāk uz Austrumiem – Persijas kalnos.
Viss sākās ar nepareizu tulkojumu. Viduslaiku Eiropā ārsti un zinātnieki lasīja arābu medicīnas tekstus, kuros bija minēta viela ar nosaukumu “mumia” – sveķaina, dziedinoša masa, kas atrodama Persijas kalnos un izmantojama brūču dziedēšanai. Taču, pārtulkojot šo vārdu, kāds kļūdaini saprata, ka “mumia” nozīmē vielu, kas “iztek” no Ēģiptes sarkofāgos balzamētajiem ķermeņiem.
Kad vēlāk Eiropas tirgos parādījās īstas mūmijas, šī kļūda iemiesoja jaunu dzīvi – aptiekās pārdeva smalki samaltu “mūmiju pulveri”, ko lietoja ar vīnu, pienu vai medu. To dzēra karaļi, priesteri un tirgotāji – piemēram, Anglijas karalis Čārlzs II (1630–1685) esot malkojis tinktūru ar cilvēka galvaskausa pulveri, ko lepni dēvēja par “Karaļa pilieniem”. Cilvēka miesa tika uztverta kā spēka un dziedināšanas avots.
Laika gaitā šo ārstniecības metodi sāka izmantot aizvien vairāk cilvēku. Kad pieprasījums pārsniedza piedāvājumu, tirgū parādījās viltojumi – svaigi līķi, īpaši noziedznieku vai nabagu ķermeņi, kas tika sālīti, žāvēti un pārdoti kā “autentiskas mūmijas”. Viena 17. gadsimta liecība vēsta, ka miesu “žāvēja krāsnī un samala pulverī, ko aptiekāri iejauca savās zālēs”.
Pat tad, kad 19. gadsimtā skeptiķu skaits pieauga, mūmiju kults neizzuda. Līdz pat 19. gadsimta beigām “mūmiju pulveris” vēl figurēja kā eksotiska sastāvdaļa ziedēs un eliksīros, kaut arī daudziem mediķiem jau bija skaidrs – nekādas brīnumainas, dziednieciskas iedarbības tam nav. Bet apsēstība ar senās Ēģiptes mūžīgās jaunības noslēpumiem joprojām nav zudusi: atliek tikai ieskatīties mūsdienu kosmētikas plauktos, kur joprojām redzamas reklāmas ar piramīdām, Kleopatras atveidojumiem un solījumu par senās gudrības spēku.
Radioaktīvā veselības dzira
20. gadsimta sākumā atklātais rādijs un torijs ātri kļuva par modernitātes simbolu – ja tie spēj spīdēt, tad noteikti arī dziedina! Amerikā un Eiropā parādījās vesela industrija, kas solīja “dzīvības enerģiju” no radioaktīviem avotiem – krēmos, kosmētikā un pat dzeramajos eliksīros.
Populārākais no tiem bija produkts “Radithor” – neliela pudelīte ar destilētu ūdeni, kas saturēja rādiju. Reklāmas apgalvoja, ka tas ārstē visu, sākot ar depresiju un nogurumu līdz pat impotencei un “vīrišķības izsīkumam”. Dzēriens kļuva par dārgu luksusa preci, ko iecienīja sabiedrības elite. Un tieši viens šāds elites pārstāvis kļuva par radioaktīvā laikmeta traģisku simbolu.
Amerikāņu miljonārs Ebens Baierss (1880–1932), bijušais golfa čempions un uzņēmējs, katru dienu izdzēra vairākas pudelītes radioaktīvā produkta, uzskatot to par atjaunojošu toniku. Viņš ticēja reklāmai, kas solīja jaunību, enerģiju un dzīves sparu. Laika gaitā viņa organismā uzkrājās milzīgs daudzums rādija, kas, nonākot kaulos, lēnām tos saēda. Baiersam sāka drupt žoklis, viņa seju nācās pārsaitēt, un viņš mira no radiācijas izraisītām, smagām veselības problēmām, tostarp vairākiem audzējiem.
Šis gadījums šokēja sabiedrību un kļuva par pagrieziena punktu – pirmo reizi Amerikas Savienoto Valstu sabiedrība nopietni apsprieda medicīnas produktu drošību. Pēc Baiersa nāves “Radithor” tika aizliegts, un sāka veidoties pārtikas un zāļu drošības regulējumi, kas vēlāk pārauga stingrā Pārtikas un zāļu pārvaldes kontrolē. Paralēli radioaktīvajai dzirai tirdzniecībā atradās arī citi radioaktīvi produkti, tostarp ar radioaktīviem materiāliem klāti trauki, no kuriem aicināja dzert ūdeni, piedēvējot tam dziedinošas īpašības.
Galvaskausa caurumošana
Viena no vecākajām, biedējošākajām senajām ārstniecības metodēm ir trepanācija jeb galvaskausa caurumošana. Pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu kāds Peru ķirurgs paņēma vienkāršu akmens instrumentu un sāka skrāpēt dzīva cilvēka galvaskausu, lai izņemtu bojātu kaula daļu. Ne anestēzijas, ne sterilu instrumentu, taču pārsteidzošā kārtā – pacients izdzīvoja.
Pirmie šādi “neiroķirurgi” darbojās jau akmens laikmetā, un arheologi ir atraduši tūkstošiem galvaskausu ar rūpīgi veidotiem apaļiem vai kvadrātveida caurumiem. Šie atklājumi liecina, ka cilvēki operēja cits citu vēl pirms bija iegūts metāls – ar akmens nazi vai asinātu čaulu. Vēl pārsteidzošāk – daudzi pacienti izdzīvoja. Ap caurumiem redzami dzijuši kauli, kas nozīmē, ka cilvēks pēc operācijas dzīvojis vēl mēnešiem vai pat gadiem.
Kāpēc viņi to darīja? Atbildes atšķiras. Dažviet ticēja, ka caurumu vajag, lai “atbrīvotu ļaunos garus” vai “izlaistu slimību no galvas”. Citur – piemēram, Senajā Grieķijā vai Peru – trepanāciju izmantoja pavisam praktiski: lai mazinātu spiedienu pēc galvas traumas vai izņemtu sasistos kaula gabalus. Tas bija primitīvs, bet pārsteidzoši loģisks risinājums un viens no pirmajiem mēģinājumiem ārstēt smadzeņu traumas.
Sāpju mazināšanai lietoja alkoholu, dažādus augus vai vienkārši triecienu pa galvu, lai pacients zaudētu samaņu. Tomēr pati operācija, paradoksāli, nebija tik mokoša, kā izklausās –galvaskausā nav daudz nervu galu, tāpēc pēc ādas iegriezuma sāpes kļuva panesamas. Tas, protams, nepadarīja šo procedūru mazāk šausminošu skatītājiem.
Trepanācija saglabājās pārsteidzoši ilgi – līdz pat 19. gadsimtam Eiropā un 20. gadsimta beigām dažās Āfrikas kopienās. Vietām to izmantoja arī kā rituālu – ticot, ka atvērts galvasskauss ļauj paplašināt apziņu un iegūt garīgu skaidrību.
Lai kāds arī būtu iemesls, trepanācija ir viena no senākajām liecībām, kā cilvēks mēģinājis saprast savu ķermeni un dziedināt. Tā bija primitīva, bet drosmīga medicīnas forma, kas devusi savu artavu arī mūsdienu medicīnā un zinātnē.
Centieni atdzīvināt, kas iedvesmoja “Frankenšteinu”
18. gadsimta beigās Eiropas laboratorijās un anatomijas zālēs notika tas, kas šodien izklausās pēc šausmu literatūras ainas, bet tolaik bija apbrīnas cienīga zinātnes operācija. Ārsti un fiziķi, to vidū Luidži Galvāni (1737–1798) un viņa brāļadēls Džovanni Aldīni (1762–1834), eksperimentēja ar mirušu dzīvnieku un cilvēku ķermeņiem, mēģinot pierādīt, ka elektrība ir pati dzīvības būtība.
Galvāni novēroja, ka vardes kājas, pieskaroties ar metāla instrumentu, saraustījās – pat tad, ja dzīvnieks bija miris. Viņš uzskatīja, ka šī parādība ir pierādījums “dzīvnieku elektrībai” – iekšējam dzīvības spēkam, kas turpina darboties arī pēc nāves. No šā brīža elektrība kļuva par apsēstību. Zinātnieki sāka domāt, vai šis spēks varētu atdzīvināt cilvēku.
19. gadsimta sākumā Aldīni šo ideju aizveda līdz šausminoši burtiskam līmenim. 1803. gadā Londonā viņš publiski pieslēdza elektrību nesen pakārtā noziedznieka Džordža Forstera (175?–1803) līķim. Kad vadus pielika sejai, acu plaksti sarāvās, mute atvērās un rokas savilkās krampjos. Vairāki skatītāji bija pārliecināti, ka mirušais tūlīt piecelsies. Eksperiments beidzās ar kliedzieniem un ģībieniem, bet Aldīni paziņoja, ka ir pierādījis “dzīvības spēka mehānismu”.
Šie elektriskie eksperimenti kļuva par īstu sensāciju. Universitātēs un salonos cilvēki pulcējās, lai redzētu “brīnumus” – mirušu dzīvnieku ķermeņi raustījās, cilvēki tika “elektrificēti” publiskās demonstrācijās, dzirksteles leca, mati cēlās stāvus. Zinātne, maģija un teātris saplūda vienā.
Tieši šādu laikmeta garu satvēra jaunā britu rakstniece Mērija Šellija (1797–1851), kura 1818. gadā publicēja romānu “Frankenšteins jeb mūsdienu Prometejs”. Tajā viņa pārvērta Galvāni un Aldīni eksperimentus literārā alegorijā par cilvēka vēlmi kļūt par dievu – radīt dzīvību no nāves. Tā dzima mīts, kas joprojām ir dzīvs – no Holivudas līdz mūsdienu bioinženierijai.
Maģiskais koka spainis
18. gadsimta beigās vācu sabiedrība iepazina vienu no savdabīgākajiem ārstiem vēsturē – Francu Antonu Mesmeru (1734–1815). Viņš bija fiziķis un ārsts, kurš ticēja, ka slimības rodas no “dzīvības magnētisma” – neredzamas enerģijas, kas plūst caur visu dzīvo. Ja šī enerģija nobloķējas, cilvēks saslimst; ja to atjauno, organisms dziedējas pats.
Mesmers uzskatīja, ka šo spēku var vadīt. Viņš izstrādāja metodi, kas izklausās kā no alķīmiķa sapņa. Pacienti sēdēja ap koka spaini, kas bija piepildīts ar ūdeni, stiklu, magnētiem un dzelzs skaidām. No spaiņa stiepās metāla stieņi, kurus cilvēki turēja rokās, lai “uzlādētos” ar magnētisko enerģiju. Dažos gadījumos Mesmers vadīja arī orķestri vai spēlēja klavesīnu, jo uzskatīja, ka skaņas viļņi palīdz harmonizēt dzīvības plūsmu.
Rezultāti bija dramatiski – pacienti krampjaini raustījās, raudāja, ģība, smējās vai piedzīvoja katarsi. Mesmers apgalvoja, ka viņš attīra un līdzsvaro viņu magnētiskos laukus. Kritiķi – īpaši Parīzes zinātnieki, kuri vēlāk izveidoja komisiju Mesmera ideju izpētei (starp tiem bija arī Bendžamins Franklins (1706–1790)) – secināja, ka “dziedināšana” notiek nevis magnētisma, bet suģestijas un cilvēka psihes spēka dēļ.
Patiesībā tieši no eksperimentiem ar “maģisko spaini” un pacientu ievešanu transā vēlāk radās hipnoze.
Par šo un citiem neparastiem fenomeniem var uzzināt vairāk dokumentālajā raidījumā “Brīnumainās lietas”, kura 3. sezona skatāma sestdienās pulksten 20.45 kanālā “National Geographic”. Tajā ar jaunākajām 3D tehnoloģijām pētnieki atklāj pārsteidzošus artefaktus, tostarp jaunus pierādījumus par Šekspīra noslēpumainajiem kodiem, Roanokas salas pazudušo koloniju un izzudušas lāču sugas kaulu, kas deviņdesmitajos gados atrasts kādā Slovēnijas alā un varētu pilnībā mainīt cilvēces evolūcijas stāstu.
