Par pārgājienu Himalaju kalnos stāsta Relaks Tūre projektu vadītāja Evita Grīnberga (skaties arī foto galeriju par ceļojumu: http://travelnews.lv/index.php?view=gallery&g_uid=3263):
„Raugoties baltajos sniegos, tiek piedoti visi grēki.” (Indiešu paruna)
Par Himalajiem sapņo daudzi, bet vienreiz ir jāsaņemas un uz tiem jādodas!
Himalaji ir kalnu sistēma, kuras augstākā virsotne ir Everests, kas atrodas 8848 metru augstumā virs jūras līmeņa. Himalaju lokveidīgās sistēmas garums ir ~ 2400 km, platums - 400 km. Tāpēc iepazīt Himalajus var dažādi – nav obligāti jākāpj Everestā.
Tā kā es vienmēr esmu bijusi aktīva un manā pieredzē ir vairāki trekinga maršruti gan Tatros, Alpos, Venecuēlā, Meksikā un Gvatemalā, nu reiz bija pienācis laiks arī Himalajiem, bet tā vairāk sirdij un skaistumam, ne augstumam.
Tāpēc tika izvēlēts maršruts septiņu dienu trekings, kas paredzēts jebkuram veselam cilvēkam, kam ir vēlēšanās baudīt skaistus skatus un izkustēties no sēdoša darba. Uzreiz piebildīšu, ka par vieglu pārgājienu to nenosaukt, bet, kad tas ir pieveikts, ir patīkama padarītā darba sajūta un varam būt lepni paši ar sevi.
Un tā mēs tāds neliels bariņš latviešu novembrī devāmies tālajā ceļā uz Nepālu. Ierašanās Kamandu – Nepālas galvaspilsētā – dažiem bija šoks, jo pilsētā valda liels haoss un piedevām netīrība - šī ir arī viena no apdzīvotākajām pilsētām pasaulē – ar varenu vēsturi un skaistiem vēstures pieminekļiem.
Pēc garā lidojuma bijām pelnījuši atpūtu, tāpēc devāmies pavakariņot, sakrāmēt somas, jo no rīta sāksies mūsu pārgājiens.
Katmandu agri no rīta pielijusi ar milzu dūmaku, mums paredzēts 1. reiss uz Luklu (kā izrādās, todien arī vienīgais) – vienu no pasaules bīstamākajiem lidlaukiem, kas atrodas ielejā. Skrejceļš tur ir 500 metru garš ar 12 % stāvumu, un, ja piloti nepaspēj sabremzēt, tad priekšā ir kalns! Bet ir 18.11. un mēs esam Katmandu lidostā jau 5:30, sākam gaidīt, jo mūsu reisu vēl nelaiž, tāpēc mēs atkorķējam Latvijas balzamu un sākam svinēt LR svētkus. Gaidām jau 4 stundas un beigās mūs tomēr palaiž! Lidaparāts nav nekāds jaunais, bet ar 20 vietām, visi sasēžamies un es kā pirmā esmu tieši aiz pilotiem, tātad varēšu vērot izcilo nosēšanās darbu. Paredzēts tikai 45 minūšu lidojums. Lidojam gar Himalajiem un tie, kas sēž kreisajā pusē, tālumā jau redz Everestu - skaistums neaprakstāms, lai arī laika apstākļi strauji pasliktinās. Tas jūtams, jo mēs jau sākam mest apļus pie Luklas. Nu jau visi paliek tramīgi, bet piloti pierāda, ka ir meistari. Ar gana lielu atsitienu pret skrejceļu tomēr paspējam sabremzēt...
Beidzot esam Luklā - 2800 m v.j.l. Satiekamies ar nesējiem, sadalām mantas, iedzeram tēju un aidā! 1.dienā paredzēts viegls pārgājiens uz Pakdingu. Laiks nav no siltākajiem, bet esam vēl garā stipri un ejam gana raiti. Vakarā jau nogaršojam Everesta alu, tīri labs, tiek nobaudīts arī vietējais Kuhri rums, tā teikt, lai sasildītos, jo, kamēr pa dienu spīd saule, ir tīri silts - līdz pat 25 grādiem, bet, kā saule noriet, tā paliek vēss un vakaros ap +2. Nakšņojam tējas namiņos, kur apkure ir vien ēdamzālē, tāpēc arī vakarus pavadām tur – citi spēlē zoli, citi riču-raču...
2.diena – pēc gardām brokastīm paredzēts 3 h pārgājiens pa vienkāršu taku, īpaši neiespringstot – līdz pusdienu vietai. Bet pēc tām – uh, sākas pats grūtākais kāpiens uz Nāmče bazāru – taka ir pilna ar šerpām, kas nes visas neiedomājamākas lietas līdz pat 90 kg, un tās uzkārtas vienkārši ar lentu uz galvas, mūsu kakliem būtu, kur sabrukt! Vēl uz ceļa ir daudzi trekingotāji, nopietnāki par mums, un vēl arī jaki, ēzeļi un zirgi! Visi kaut ko nes, labi, ka mēs nesam paši sevi un savu mugursomu, kur atrodas vien fotolietas, ūdens pudele un siltāka jaka. Ceļš ved pa stāvām akmens takām augšā lejā, ir jāpievar iekārtie tiltiņi pāri straujām kalnu upēm. Ceļš nudien ir skaists, bet dažiem jau līst asaras. Katrs mēģina iet savā tempā, jo, kad atrod savu soli, organisms nesagurst. Tā kā esmu līderos, tad man ir viegli, psiholoģiski grūtāk ir atpalicējiem, jo neviens negrib būt pēdējais, kaut gan tā nav nekāda sacensība! Un sagatavotības līmenis mums arī dažāds un vecums – mūsu kompānija bija no 22 – 63 gadu amplitūdā, un, protams, ka procentuāli vairāk bija sieviešu! Kā jau vienmēr!
Nāk vakars un sāk pūst vējš, pēdējie metri ir īpaši grūti, pa 70 % stāvumu, bet jau redzam pilsētu, kas atrodas 3450 m v.j.l. Pirmā brigāde sagaida pēdējos ar vietējo viskiju, jo ir auksts un asinsritei arī vajag ko nomierinošu! Vēl pēdējie metri kopā visiem līdz nakstmājai – te ir arī silta duša! Un siltas vakariņas un šopings! Uh, ko vairāk vajag. Nogurums ir, bet atrodam arī kolorītu vietējo bāru, kur var sasildīties un pēc vakariņam dodamies turp, jo mājā ir auksti.
Nākošais rīts ir agrs, jo mūsu gids mūs pirms brokastīm izved rīta rosmē, lai mēs pirmoreiz ieraudzītu Everestu. Dzestrs, kādi -2 grādi, saulains, vien mums visiem „nosēdušās baterijas”, kāpt nudien ir grūti, elšam un pūšam... Laikam jau retinātais gaiss dara savu. Sākas jau runas, ko darīsim tālāk? Bet pēc brokastīm visi atkal esam stipri un kāpjam augšā lejā, lai vienkārši kustētos un pierastu. Šodien pēcpusdiena mums ir brīva, jo jāapmeklē lielais tirgus, kas notiek sestdienās, kad tibetiešu tirgotāji sanes savu produkciju uz Nāmči un tirgo. Jāsaka godīgi, atkal tāds daļējs bardaks, bet vairumā var nopirkt visādus krāmus, pie tam arī jakus. Bet mēs to aplūkojam un dodamies labāk iepirkt viltotos brendus pašā Namčē – populārākais te ir Mamut, te var dabūt visu, kas nepieciešams, lai tālāk dotos kaut vai uz Everestu - gan guļammaisus, gan zābakus un cepures utt. Bet vislielākais piedzīvojums todien ir vietējā spa apmeklējums. Nu gribas mums, sievietēm, sevi palutināt, tādēļ piesakāmies uz pēdu masāžu par 15 USD, un izrādās, ka te ir arī frizētava. Matus izmazgāt siltā vietā un pie friziera? Yes! Un tas maksā vien 2 USD – uh, piesakāmies! Laikam jau arī te meitenes neiegriežas īpaši daudz, tāpēc atliek vien nopriecāties, ar kādu aizrautību frizieri (2 vīrieši) kopā veido vienu frizūru - viens tur fēnu, otrs mēģina veidot kaut ko ar matu suku! Bet viss beidzas labi, esam sapucētas!
Pie vakariņām parādās pirmie vājinieki, pamazām pa kārtai kādu sāk mocīt vēdergraizes. Gids saka, ka no ūdens, kas to zina? Mūsu daktere saka, ka par maz dezinficējamies! Pieēdamies, bet, aizejot gulēt, arī man piemetas tā pati vaina. Tas vienkārši jāizdzīvo un viss! Nekādas zāles tur nelīdz!
Rīts ir saulains un mums jādodas pa skaistu kalnu taku uz Tengboči. Rīta cēliens ir fantastisks, visu laiku redzam Everestu, un tas ir burvīgs! Pēc pusdienām sākas atkal stāvais kāpiens. Viegli nav, īpaši tiem, kas vēl nav atguvušies pēc vēdergraizēm, bet spīd saule un jāiet, jo nav variantu! Grūti... grūti... grūti...un paliek auksti, jo kāpjam arvien augstāk. Dažiem parādās arī grūtības ar elpošanu. Beidzot esam galā un paveras neaizmirstams skats uz Everestu un Tengbočes klosteri. Bet ir tik nežēlīgi auksts! Pie vakariņām jau esam savilkuši visas drēbes mugurā, bet vienalga ir auksti, kā lai aiziet uz istabu, kur vispār ir labi ja 0 grādu? Jāsaņemas! Naktī daudziem ir galvassāpes un grūti elpot, un salst. Tik ļoti, ka nevar izteikt. Jo pa nakti ir sasalis ūdens pudelē – kā lai no rīta izmazgā zobus?
Bet nu jau arī tas ir pagājis! Rīts ir burvīgs un mēs sākam ar klostera apmeklējumu. Vienreizēji! Mūku te nav daudz, un kurš gan te var uzkāpt? Satiekam britus, kas atgriezušies no Iceland Peak (~ 6100 m) iekarošanas, pabrīnāmies par viņu izturību. Vienu mēnesi šādā aukstumā klenderēt pa kalniem? Apspriežamies, ka mēs vēl neesam kam tik lielam gatavi un sākam savu ceļu uz Kumjungu!
Sākumā ceļš ved uz leju, tas nu pavisam viegli, bet pēc pusdienām jau atkal augšā lejā, bet kopā ar sarunām par dzīvi, karmām un budismu esam pieveikuši arī šo ceļa posmu! Kumjunga ir lielākais šerpu ciemats 3870 m v.j.l. – burvīga vieta. Te sen nav koku, tāpēc namus apsilda ar kaltētiem jaku mēsliem. Tie izkrauti visur. Te arī Hilarija (pirmais cilvēks, kas kopā ar nesēju Tenzingu uzkāpa Everestā) skola un vēl pāris budistu klosteru. Ainava aizraujoša, jo atkal tas milzīgais skaistulis Everests! Vien kā saule noriet – tā auksti!
Bet namiņš mums omulīgs, un te atkal pieejama silta duša, ko gan vēl var vēlēties? Kā vēlāk noskaidrojam, mājas saimnieks ir šerpa, kas trīsreiz bijis Everestā. Sākam viņu tincināt – viņš saka, es zinu, ka to var izdarīt jebkurš, gan aklie, gan invalīdi, gan veselie, tikai vajag gribēt un vienmēr jāsarunā ar kalnu... paliekam domīgi! Vai tiešām arī mēs to varētu? Vien tam nepieciešami aptuveni 2 mēneši un vismaz 40000 USD! Arī pirmā sieviete, kas uzkāpa Everestā - Junko Tatri no Japānas (1975. gadā), pēc sava varoņdarba teikusi: „Tehnika un spējas vien jūs uz virsotni neaizvedīs, gribasspēks ir vissvarīgākais. Gribasspēku jūs nevarat nopirkt par naudu un to jums neiedos arī neviens cits – tas nāk no jums pašiem.” Todien mēs gana daudz klusējām. Bija viela pārdomām!
Nākamais rīts sākas ar tādu vieglumu, jo esam grūtāko pieveikuši un turpmākās dienas iesim vairāk uz leju, kaut gan daudz būs jākāpj atkal arī uz augšu! Bet, kad tu jau esi sevi uzslavējis, vienmēr ir vieglāk. Tā mums vēl tiek sarīkota šopinga tūre Nāmčē. Te nudien viss ir lēti! Un turpinām uz Jorsāli. Visi esam jau kā viena liela ģimene, čalojam vienā laidā, un visiem ir labi, arī vārgākie jau kļuvuši stipri un turas līdzi līderiem. Malači! Diena ir bijusi varen gara un vakariņas jau izvēršas par smieklu vakaru, vēl piedevām obligātā ikvakara masāža, jo mūsu gids bija arī masieris, kas mūs lutināja. Pieēdamies, izsmejamies un rīt pēdējais etaps!
No rīta ceļamies un steidzamies, visi grib ātrāk tikt galā Luklā, nogurums dara savu, bet vienalga smiekli nerimst. Pēc 6 h pārgājiena sasniedzam Luklu, esam visi atgriežusies! Yes, we did it! Dodamies uz namiņu, kur gatavojamies svinībām. Vakars tiešām izvēršas garš un ilgs, ar dejām, dziesmām un smiekliem. Jo tālāk mums paredzēti džungļi un Katmandu – tā teikt, izklaides programma!
Rīts iesākas cerīgi - mums ir 2. reiss uz Katmandu, bet šodien vēl neviena lidmašīna nav atlidojusi. Gaidām, laiks it kā labs, bet ielejā sāk vilkties mākoņi... gaidām... sāk lidot helikopteri, tas nozīmē, ka lidmašīnu šodien nebūs... ko darīt? Pēcpusdienā arī mēs apdomājam iespēju izsaukt helikopterus, jo izrādās, ka jau pēdējās četras dienas nekas nelido, un lidostā gandrīz notiek klope, jo, kad bija atlidojis tukšs helikopters, esot kāvušies, kuri pieci tad tiks iekšā, un pārsolījuši - tai dienā aizlidoja kādi pieci un katrs samaksāja 1500 USD. Mēs nolemjam, ka mums arī vajag tos helikopterus. Piedāvājums - 600 USD no cilvēka, nav lēti, bet prom gribas, jo Lukla atrodas nekurienē vai septiņu dienu gājiena attālumā no Katmandu! Ko izvēlēties? Sēdēt un gaidīt? Satiekam krievus, kas te iestrēguši jau nedēļu, tagad viņi arī gatavi ņemt helikopteru, jo jātiek uz Maskavu, un tādu te daudz – gan briti, austrāļi, visa Lukla pilna ar nelaimīgiem cilvēkiem, kas netiek prom no šī skaistā zemes pleķa. Esam pasūtījuši savus helikopterus, bet laiks pasliktinās un mums šodien neviens pakaļ nelidos! Nu ko – palīdz Kuhri rums! Dzīve ir skaista... Droši vien, ka tā tam jābūt! Ejam gulēt ar domu, ka rītdien būs labs laiks.
Tā arī ir! Vien no sākuma lido lidmašīnas un tikai tad sekos helikopteri, jo lidlauks viens, bet cilvēki kādi 3000, kas grib tikt prom, bardaks nenormāls, iestājusies jau panika – ne mums, bet citiem. Jo mēs zinām, ka mums jau lido pakaļ... Un atlido! Lidojums, protams, burvīgs, daudziem tā ir pirmā reize...Esam laimīgi...
Esam atpakaļ Katmandu haosā!
Katrā ziņā – par kalniem skaistāki ir tikai vēl tie kalni, kuros neesam bijuši.
Tā top plāns kāpt Kilimandžaro. Tāpēc - Āfrika, gaidi mūs!"
Autorrakstā paustais viedoklis neatspoguļo tūrisma ziņu portāla Travelnews.lv nostāju.
