Autors: Jānis Pēteris Bērziņš
Avots: Baltictravelnews.com/wikipedia.org
Napoleons Bonaparts ir
viens no pasaulē dzirdētākajiem vārdiem un šo popularitāti Francijas
militārais un politiskais līderis iemantojis ar savām karavadoņa spējām,
kā arī bēdīgi slaveno vēlmi iekarot teritorijas.
Karavadonis
un vēlākos gados arī Francijas imperators bija dzimis 1769. gada 15.
augustā Korsikā, nabadzīga advokāta ģimenē. Vēlākos gados Napoleons
mācījies par artilērijas virsnieku kontinentālajā Francijā un
iesaistījies armijā, kas tobrīd bija karā pret Francijā valdošo absolūto
monarhiju (Francijas revolūcija). Napoleons šo gadu laikā strauji kāpa
pa armijas rangu kāpnēm, vadot Francijas armiju dažādās misijās Eiropā
un iegūstot izcila karavadoņa slavu. Tas karavadonim ļāva 1799. gadā
veikt valsts apvērsumu. Tieši 9. novembrī viņš pārtrauca valstī valdošo
monarhiju, izveidojot Konsulātu Francijā. Ar vārdu Konsulāts tiek
apzīmēts Francijas Pirmās republikas pastāvēšanas pēdējais posms no
1799. gada 9. novembra līdz 1804. gada 18. maijam, kad Pirmo konsulu
Napoleonu Bonapartu kronēja par imperatoru. Šajā laikā izpildvara
atradās Napoleona vadītā konsulāta rokās un tika izveidota centralizēta
un autoritāra varas sistēma.
Reklāma
Valsts apvērsums Napoleonam izdevās,
jo daži iepriekšējās varas locekļi bija viņam palīdzējuši organizēt
apvērsumu, uzskatot, ka spēs kontrolēt jauno ģenerāli Napoleonu savās
interesēs. Tomēr izveidotais Konsulāts ātri pārvērtās par Napoleona
diktatūru, jaunajam valsts vadītājam strauji cenšoties izveidot
centralizētas valsts iekārtu, kas nostabilizētu Franču revolūcijas laikā
satricināto valsti.
Pēc Napoleona kronēšanas par imperatoru,
Francijas impērija militāri un politiski dominēja Eiropas kontinentā,
iesaistoties Napoleona karos. 1810.gada
beigās viņa pakļautībā jau bija ļoti liela daļa Eiropas. Imperators
šajā laikā bija atpazīstams kā ļoti varaskārs un nedrošs par savu varu.
Tomēr viņš ieviesa
ļoti daudz dažādas politiskās un sociālās reformas, kas turpina ietekmēt
Eiropu vēl arvien – gan juridiskā, gan politiskā jomā. Napoleons bija
pirmais, kas ieviesa vēlēšanas tiesības visiem, kā arī izbeidza
feodālismu. Viņš atbalstīja izglītību, zinātni literatūru, kā arī
reliģisko brīvību.
Tomēr 1812. gada neveiksmīgais iebrukums
Krievijā bija pagrieziena punkts Napoleona liktenī. Napeoleons
uzskatīja, ka Krievija grasās veidot alianci ar Angliju pret viņa vadīto
Franciju, tāpēc devās karā pret Krieviju. Krievi, kā zināms, atkāpās no
Maskavas, to nodedzinot un šajā laikā valdīja arī ārkārīgi liels sals,
kas būtībā pazudināja visu Napoleona armiju. Redzot imperatoru
novājinātu, visa Eiropa apvienojās cīņā pret viņu un 1814.gadā Napoleona
novājinātā armija padevās un karavadonis atkāpās un tika izraidīts uz
Elbas salu.
Mazāk kā pēc gada Napoleons atgriezās Francijā,
atguva kontroli pār valsti, tomēr tika sakauts Vaterlo kaujā. Šī kauja
arī apzīmēja Francijas dominances pārtraukumu Eiropā. Pēc sakāves
Napoleons tika izsūtīts uz britiem piederošo Svētās Helēnas Salu, kur
1821. gadā mira. Oficiālā versija ir vēzis, tomēr cilvēki spekulē, ka
viņš varētu bijis arī noindēts.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
