Foto: BalticTravelnews.com
Autors: Aivars Mackevičs
Avots: BalticTravelnews.com
Barikāžu laiks ir bijis nozīmīgs posms arī manā dzīvē, jo šajā laikā dzīvoju studentu kopmītnēs Zigfrīda Annas Meirovica bulvārī 10, kur tagad blakus Pulvertornim darbojas četru zvaigžņu viesnīca «Radisson Hotel Old Town Riga». Tāpēc tajā laikā bijām visu Barikāžu dienu notikumu aculiecinieki un arī dalībnieki. Daudzas lodes 20.01.1991 ietriecās mūsu kopmītnes sienā un viens ungāru izcelsmes students no trajektoriju zaudējošas lodes tika viegli ievainots galvā. Atceros, ka padomju armijā izdienējušie puiši rāva no logiem uz grīdas meitenes, kuras ziņkārīgi centās saskatīt trasējošo ložu virzienus. Par laimi, neviena lode netrāpīja kopmītnes logā, taču mēs bijām aculiecinieki Bastejkalna apšaudei. Agri no rīta nesām ziedus uz asinīm piemirkušas zemes, kur gāja bojā Rīgas kinostudijas režisors Andris Slapiņš.
Latvijas Universitātes cīkstoņu komandai bija uzticēts apsargāt Augstākās Padomes jumtu. Mūsu treneris, trīskārtējs PSRS čempions grieķu-romiešu cīņā, Imants Klintsons uzaicināja spēcīgākos, titulētākos un patriotiskākos cīkstoņus iestāties zemessardzē. Mēs toreiz parakstījām kaut kādus papīrus un devāmies uz Augstākās Padomes (Latvijas Republikas Saeima) jumtu. Mums izsniedza speciālas atpazīšanas zīmes ar uzrakstu «AP sardze». Uz jumta mēs dežūrējām vairākas stundas dienā, ēdām bezmaksas pusdienas Torņa ēdnīcā un gulējām kopmītnēs ar ieslēgtu radio.
Reklāma
Sajūtas bija satrauktas, jo Augstākās Padomes jumts nav tā labākā vieta, kur cīnīties. Pēc sajūtas mēs arī toreiz sapratām, ka mūsu uzvaras izredzes uz jumta pret padomju desantniekiem būs mazcerīgas, taču bijām apņēmības pilni izrādīt pienācīgu pretestību. Galvenā problēma bija ieroču trūkums. Mēs bijām apbruņojušies ar nažiem un pašdarinātiem stekiem. Vienīgais ierocis bija viena pielādēta Makarova tipa pistole, kura piederēja jaunam puisim milicijas formas tērpā, kurš pie tam nebija dienējis padomju armijā. Tā kā ''mūsu milicis'' baidījās jumta augstuma un arī pēc izskata vairāk atgādināja ''mammas dēliņu'', tad mēs, ''vecie dembeļi'', pierunājām viņu, ka kritiskā brīdī viņš atdos savu ieroci mums, bet pats varēs pazust no jumta. ''Mūsu milicis'' atradās uz Augstākās Padomes jumta pie ieejas un mēs viņu tur ļoti uzpasējām. Vēlāk mūsu ''bruņojumā'' nonāca divas signālraķetes. Mūsu cīkstoņu komandā jeb «AP sardzē» bija četri Latgales latvieši, divi citu novadu latvieši un divi krievi.
Man jāatzīstas, ka tā laikam arī bija tā vienīgā reize manā dzīvē, kad pilnīgi apzināti biju gatavs ziedot sevi Latvijai. No šodienas skatījuma neiedomājama bravūrība, bet tajos apstākļos tā bija saprotama un nediskutējama lieta. Lai gan kas to zin... droši vien arī šodien nestāvētu malā. Ļoti labi atceros tos mirkļus, kad izvērtēju katru savu cīņu partneri, lai zinātu... uz kuru varu paļauties un uz kuru ne, ja būs kritisks brīdis. Manā gadījumā es pilnībā paļāvos uz Rihardu no Balviem (mēs abi bildē esam notupušies). Viņš vienīgais nebija cīkstonis, bet daba viņu bija apveltījusi ar milzīgu spēku un stingru raksturu. Rihards bija studentu kopmītņu biedrs un studēja ķīmiju, bet es - ģeogrāfiju. Ar acu skatienu un bez vārdiem mēs toreiz vienojāmies, ka viens otru pieskatīsim, ja tas būs nepieciešams.
Uz Austākās Padomes jumta, paldies Dievam, nekas nenotika un mēs visi veseli un dzīvi varējām atgriezties studiju solos.
Atceros, ka no katras Latvijas Universitātes fakultātes tika noteikts labākais barikāžu aizstāvis un no Ģeogrāfijas fakultātes šis gods piederēja man, jo es vadīju (pareizāk, iecēla) Augstākās Padomes jumta apsardzi. Pirmajos gados barikāžu atceres dienās saņēmu dažādas apliecinājuma balvas, bet tad tas pasākums vienkārši izsīka. Nav tā, ka es tagad ilgotos pēc uzslavas vai cita apliecinājuma, bet ļoti gribētos, lai manī atkal atdzimtu tā ideālā ticība un drosme, kuras dēļ biju gatavs sevi ziedot Latvijai! Tagad savu protestu ir vieglāk izteikt, sakravājot čemodānus un dodoties uz ''saulaināku tāli'', nekā ikdienā cīnoties ar sevi, ierēdņu diktatūru, birokrātiju un kaunu pazaudējušiem valsts politiķiem. Atbildība par Latviju ir jāuzņemas katram individuāli, darot savu ikdienas darbu ar vislielāko atbildības sajūtu, audzinot laimīgus, veselīgus un gudrus bērnus, gādājot par vecākiem un līdzcilvēkiem kā arī aktīvi iesaistoties sabiedriskajā dzīvē.
Laiks sakārtoties, vienoties un strādāt par labu sev un Latgalei/Latvijai, jo mums apkārt ir ļoti nemierīga pasaule! Mēs nevaram tā īsti paļauties ne uz Briseli, Maskavu vai Vašingtonu... mēs varam droši paļauties tikai uz sevi, savu kaimiņu, radinieku vai draugu!
Atmiņās padalījās (atjaunots 2024)
Aivars Mackevičs, BalticTravelnews.com direktors
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
