2015. gada 14. novembrī pēc Pasaules Veselības organizācijas iniciatīvas visā pasaulē tiek atzīmēta Diabēta diena. Pēc Starptautiskās Diabēta federācijas datiem vairāk nekā 371 miljons cilvēku visā pasaulē pašlaik slimo ar diabētu. Tiek lēsts, ka 2030. gadā 7,7% (439 miljoni pieaugušo) pasaules iedzīvotāju skars šī slimība.
2. tipa cukura diabēta pacientu pieaugums ir nopietna sabiedrības veselības problēma – tā satrauc gan pacientus, gan ārstus. Tādēļ mediķi atkal un atkal atgādina – ar 2. tipa cukura diabētu var arī nesaslimt, ja laikus pievērš uzmanību ģenētiskajiem faktoriem, dzīvesveidam un uzturam.
Reklāma
Slimības izcelsmē liela nozīme ir gan ģenētikai jeb iedzimtībai, gan vides faktoriem, ieradumiem, dzīvesveidam. "Klīniskie pētījumi ir uzlabojuši mūsu izpratni par cukura diabēta ģenētisko pamatu, un tam var izrādīties ārkārtīgi liela nozīme 2. tipa cukura diabēta profilaksē – ir pierādīts, ka, mainot uzturu un dzīvesveidu, var modulēt jeb izmainīt ģenētiskos riskus saslimt ar šo slimību", stāsta Capital Clinic Riga un VC4 Diagnostikas centra endokrinoloģe Gita Erta.
Ģenētika:
• 2. tipa cukura diabēta pacientu pirmās pakāpes radiniekiem ir aptuveni 3 reizes lielāka iespēja saslimt ar šo slimību, nekā indivīdiem bez šīs slimības ģimenes anamnēzē.
• Dzīves laikā risks saslimt ar diabētu cilvēkam, kura kāds no vecākiem slimo ar šo slimību, ir 40%. Ja abiem vecākiem ir cukura diabēts, risks ir augstāks – tas sasniedz 70%.
• Vienas olas dvīņiem, salīdzinot ar divu olu dvīņiem, risks saslimt ar cukura diabētu, ir daudz lielāks – ap 70%, kurpretī divolu dvīņiem tie ir 20 līdz 30%.
• Diabēta izplatība ievērojami atšķiras starp etniskajām grupām.
"Ir pieejamas vairākas publikācijas, kurās ir dokumentētas būtiskas atšķirības cukura diabēta incidencē dažādu rasu pārstāvjiem: Amerikas indiāņiem ir 2,8 reizes lielāka incidence nekā baltās rases pārstāvjiem. Bet interesanti - indiāņiem, kas dzīvo Meksikā, salīdzinot ar šīs pašas rases pārstāvjiem, kas dzīvo Amerikā, šī saslimšana ir daudz retāk. Tas skaidrojams ar vides faktoru nozīmi pat tiem iedzīvotājiem, kam ir ģenētiska nosliece uz 2. tipa cukura diabētu", skaidro endokrinoloģe.
Uztura nozīme cukura diabēta profilaksē un terapijā
Ir skaidrs, ka ģenētika tikai daļēji izskaidro cilvēka risku saslimt ar 2. tipa cukura diabētu. Diemžēl pēdējā gadsimta laikā ievērojami mainījies cilvēku uzturs un uztura paradumi, kas būtiski pasliktina situāciju - mūsdienu uztura modelis, kas balstīts uz augstu gaļas, piesātināto tauku, rafinētu ogļhidrātu, cukura un sāls patēriņu, ir saistīta ar paaugstinātu diabēta risku, metabolo sindromu un hiperglikēmiju. Kliedzoši skan tas, ka aptuveni 50% no riska saslimt ar 2. tipa cukura diabētu var mazināt, mainot dzīvesveidu un uzturu.
„Uzturs ir modificējams jeb maināms riska faktors, un interese par saistību starp uzturu un 2.tipa cukura diabēta risku pamatoti pieaug. Jau 1970. gadā zinātnieki pievērsās atsevišķu uzturvielu nozīmei hronisku slimību (ieskaitot diabētu) norisē, un šie pētījumi ir aktīvi turpinājušies. Zinātnieki ir atklājuši, ka ar uztura kvalitāti un kvantitāti ir iespējams modulēt risku saslimt ar 2. tipa cukura diabētu. Varētu teikt, ka katram, kurš plāno nesaslimt ar diabētu, jāpārskata sava ēdienkarte. Tuvākā nākotne sola personalizētas diētas, kas balstītas uz gēnu analīzi, lai mazinātu ar uztura saistīto slimību risku", uzskata endokrinoloģe Gita Erta.
Jaunākie dati liecina, ka jebkurš uzturs, kas sekmē pēcēšanas glikēmijas samazināšanos jeb zema glikēmiskā indeksa diēta, samazina risku saslimt ar 2. tipa cukura diabētu. Glikēmiskais indekss (GI) ir metode, ar kuru novērtē ogļhidrātus, pamatojoties uz pēcēšanas glikozes līmeni asinīs. Glikēmiskais indekss kalpo kā mērvienība, lai noteiktu, cik strauji ogļhidrātus saturoši produkti paaugstina glikozes līmeni asinīs.
• Katram produktam piešķir GI, pamatojoties uz tā spēju paaugstināt glikozes līmeni asinīs.
• Glikoze vai 50 g baltmaizes ar GI 100 ir pieņemts kā salīdzināšanas standarts.
• Zināms, ka dažādi produkti, kas satur vienādu ogļhidrātu daudzumu, atšķirīgi paaugstina glikozes līmeni asinīs. Piemēram, maize, augļu sula un makaroni, kas satur 30 g ogļhidrātu, atšķirīgi ietekmēs glikozes līmeni asinīs. Produktu kombinācija maina atsevišķu produktu GI.
• GI ietekmē arī produktu sagatavošanas veids (jo vairāk pārstrādāts produkts, jo augstāks GI). Piemēram, „kartupelis mundierī’’ būs ar zemāku glikēmijas indeksu nekā kartupeļu biezputra. Deserts vai kūciņa parasti ir ar augstu glikēmisko indeksu, bet ja pirms tam būs apēsti salāti, tas GI mazinās.
• Lietojot uzturā produktus ar zemu GI, glikozes līmenis asinīs paaugstinās lēnāk un saglabājas vienmērīgs ilgāku laiku – arī starp ēdienreizēm. Vienmērīgs glikozes līmenis asinīs palīdz kontrolēt apetīti. Pētījumos noskaidrots, ka zema glikēmiskā indeksa diētas mazina troglicerīdu līmeni, kā arī HOMA indeksu, kas ir paaugstināts pie tādas insulīnrezistences, kas palielina risku saslimt ar cukura diabētu.
Produkti ar zemu GI ir, piemēram, pākšaugi, dārzeņi, griķi, u.c.
Produkti ar augstu GI ir, piemēram, cukurs, baltmaize, augļu sula.
"Pārtikai jābūt daudzveidīgai, lai varam uzņemt dažādas minerālvielas, olbaltumvielas un taukus, un lielu daļu no šķīvja ieteicams aizpildīt ar dārzeņiem - kāpostiem, burkāniem, puraviem, kāļiem, u.c., kas ievērojami uzlabos ēdiena glikēmisko indeksu", uzsver Gita Erta.
Ir zināms arī tas, ka vienu no nozīmīgākajiem protektīvajiem jeb aizsardzības efektiem sniedz polinepiesātinātās taukskābes (daudz olīveļļā, zivīs) ar nosacījumu, ka šo efektu nemazina liels uzturā lietoto piesātināto tauku daudzums. Saprotamāk runājot, tas nozīmē: tāpat kā darvas piliens sabojā lielu medus trauku, tā trekns neveselīgs ēdiens sabojā to labo, ko esat organismam devuši lietojot, piemēram, zivju eļlu.
Zinātnieki pēta arī mikroelementu lomu. Pastāv saistība starp cinka daudzumu uzturā un diabēta risku. Cinks ir būtisks mikroelements, kas sastopams lielākajā daļā pārtikas produktu, daudz ir riekstos, mandelēs. Cinks ietilpst ap 300 enzīmu sastāvā, tostarp aizkuņģa darbībai ļoti nozīmīgajās karbokipeptidāzēs un RNS polimerāzēs. Cinks ir nepieciešams beta šūnām, insulīna kristalizācijai heksamēros. Turklāt, tam piemīt antioksidatīva iedarbība. Diabēta gadījumā tiek traucēta cinka vielmaiņa. Pētījumos ar dzīvnieku modeļiem atklāts, ka, uzturā palielinot cinka daudzumu, iespējams mazināt diabēta risku. Tomēr nepieciešami plašāki pētījumi par cinka ietekmi uz glikozes vielmaiņu, insulīna homeostāzi un tādējādi saslimstības risku.
"Bez sāpēm, bez izteiktām sūdzībām - tā mēdz piezagties 2. tipa cukura diabēts, un bieži to atklāj pārāk vēlu. Vielmaiņas slimību risku agrīnā atklāšanā neatsverama nozīme ir profilaktiskajām pārbaudēm. Aicinu cilvēkus izturēties atbildīgi pret savu vislielāko vērtību - veselību un regulāri veikt profilaktiskās pārbaudes, lai saglabātu dzīves kvalitāti ilgu gadu garumā," saka endokrinoloģe Gita Erta.
