Vairāk nekā gadsimtu ilga draudzība ar iekšdedzes mašīnām ļauj cilvēkiem justies droši: tāds auto ir labi zināms, ir skaidrs tā darbības princips, turklāt modernās drošības sistēmas vadītāja un pasažieru aizsardzību ir pacēlušas nebijušā līmenī.
Lai gan pirmie elektroauto arī parādījās vairāk nekā pirms simts gadiem, autobraucēji gan akumulatora, gan ūdeņraža mašīnas uztver ar zināmiem aizspriedumiem, uzskatot, ka to ekspluatācija saistīta ar lielāku risku. Par šo tēmu nākas dzirdēt visdažādākās lietas. Piemēram – elektroauto augstsprieguma strāva var iesist cilvēkam; šīs mašīnas nedrīkst lādēt, ja līst lietus, snieg vai ceļi ir slapji. Vai – ja elektroauto iekļūs negadījumā, izcelsies ugunsgrēks, ar kuru netiks galā pat profesionāli glābēji. Savukārt ūdeņradis nereti tiek pielīdzināts spēcīgām sprāgstvielām – sak’, ja šāda mašīna avarēs, eksplozija nolīdzinās visu tuvāko apkārtni.
Reklāma
Eksperti, dzirdot šos priekšstatus, vien nošūpo galvu. Mīti parasti rodas tāpēc, ka cilvēki nezina vai nesaprot, kā darbojas iekārtas, vai nepamatoti sasaista dažādas lietas. “Cilvēki ir konservatīvi un bieži rīkojas, ieradumu vadīti. Tāpēc inovācijas un jauninājumi tiek uztverti ar aizdomām, un rodas arī dažādas teorijas par bīstamību,” saka žurnāla Klubs auto apskatnieks un Latvijas Gada auto žūrijas biedrs Toms Timoško.
Savukārt ar ūdeņradi darbināmi auto iekaro pat komerctransporta nozari. Tā, piemēram, franču ražotājs Peugeot nesen prezentēja savu pirmo degvielas šūnu jeb ūdeņraža furgonu e-Expert Hydrogen, kas zīmola saimē atrodas līdzās elektriskajam modelim e-Expert.
Vai zibens, lietus un sniegs ir bīstams?
Nezināšana tik tiešām ir lieliska augsne dažādām pasakām. Piemēram, jau minētais mīts par to, ka uzlādēt elektroauto drīkst tikai sausā laikā. Un variācija – stāvēt tam blakus lietū un sniegā nav droši, jo var gūt elektrotraumu. Elektromobiļu pazinēji šādā gadījumā ar smaidu piedāvā pameklēt internetā joprojām viegli atrodamo foto, kā lietusgāzes applūdinātā Tesla Supercharger stacijā dziļā peļķē stāv auto un sekmīgi lādējas.
Runājot par mašīnu izturību un drošību, patieso ainu labi ilustrē neatkarīgie transportlīdzekļu drošības institūti, tai skaitā daudziem labi zināmais Euro NCAP.
“Elektroauto drošības jautājumu var iedalīt divās daļās – tajā, kas attiecas uz pasīvo un aktīvo aizsardzību, un tajā, kas skar ugunsdrošību. Svarīgi ir zināt, ka, izstrādājot jaunus modeļus, ražotājiem ne tikai ir jānoiet garš projektēšanas un izmēģinājumu ceļš. Tāpat ir arī jāveic ārkārtīgi darbietilpīga sertificēšana, respektīvi – jāiegūst apliecinājums, ka komponenti atbilst noteiktiem standartiem. Piedziņas veidam šajā gadījumā nav nekādas nozīmes, un prasības ir vienādi augstas visiem. Šādai kārtībai un, protams, arī pašu ražotāju centieniem nodrošināt klientiem drošu mantu ir ļoti labi rezultāti – daudzi jaunie elektromodeļi Euro NCAP testos ir saņēmuši piecas zvaigznes jeb maksimālo atzīmi. Tas nozīmē, ka šīs ir vienas no drošākajām mašīnām pasaulē,” skaidro Kluba autors.
Izcilie rezultāti saistīti arī ar elektroauto uzbūves īpatnībām. Piemēram, akumulatoru komplekts ir izvietots zem grīdas visiem elektriskajiem Peugeot, kā arī tādiem modeļiem kā Opel Mokka-e, lai neietekmētu bagāžas nodalījuma ietilpību. “Nu jau droši var teikt, ka absolūti lielākā daļa ir konstruēta pēc vienas shēmas – akumulatora bloki ir iebūvēti grīdā un atrodas riteņu bāzē. Mašīnā tā ir pati drošākā vieta, lai no kuras puses nāktu trieciens. Salīdzinājumam – iekšdedzes auto degvielas tvertne visbiežāk atrodas zem bagāžnieka grīdas. Tur nav tik droši, taču, kā redzam no pieredzes, auto tāpēc nekļūst par bumbu ar laika degli,” analizē Toms.
Augstie standarti attiecas arī uz elektriskajiem komponentiem – augstsprieguma sistēmu, akumulatoru un uzlādes fiziskajām saskarnēm, un šajā ziņā nav nekādas atšķirības starp vieglajiem elektroauto un lielākām komercmašīnām kā, piemēram, Peugeot e-Expert. “Pret elektriskajām iekārtām ir jāizturas nopietni – to mēs zinām gan no fizikas stundām, gan darba drošības. Taču moderno elektromobiļu ekspluatācijai un uzlādei nav nekā kopīga ar pirkstu iebāšanu elektroligzdā,” smaida Toms.
Kā īsti ir ar ugunsgrēkiem?
Cits jutīgs temats ir litija akumulatoru uguns bīstamība. Viedierīču un arī auto degšanas gadījumi ir fakts. Teorētiski.
“Autoražotāji nemaz nenoliedz, ka teorētiski litija izmantošana ir saistīta ar uguns risku, tāpēc īsteno dažādus pasākumus, lai to nepieļautu. Pirmkārt, elektromobiļa gaitas akumulators pēc uzbūves būtiski atšķiras no akumulatora zem priekšējā pārsega. Tas sastāv no pirkstiņbaterijas izmēra elementiem, kas sakārtoti vairākos blokos. Savukārt šie bloki veido to, ko mēs saucam par akumulatoru. Tā vadības elektronika uzrauga katru individuālo elementu, tāpēc pārkaršana un īssavienojums nevar palikt nepamanīts. Lai akumulatoru aizsargātu pret mehāniskiem bojājumiem, tas ir ievietots apvalkā, kurā atrodas dzesēšanas šķidrums,” skaidro Toms Timoško.
Turklāt iespējamās aizdegšanās problēmas būtu izgaismojuši triecientesti. “Izturības prasības nemitīgi tiek paaugstinātas, un Euro NCAP mašīnas testē ļoti nesaudzīgi. Ja atklātos problēmas, šīs ziņas momentāni aplidotu visu pasauli, un mēs to uzzinātu. Patiesībā tas būtu šausmīgs skandāls, kas elektriskās mobilitātes attīstības riteņos iemestu milzu sprunguli,” saka Toms.
“Te, starp citu, varētu pieminēt eksperimentu, ko 2019. gada beigās veica Šveices Federālais ceļu birojs. Tā mērķis bija saprast, kā elektroauto deg slēgtās telpās – tuneļos, pazemes stāvvietās un tamlīdzīgi. Šveicieši ņēma un brutāli sadedzināja akumulatora bloku – taču izrādījās, ka lielākā problēma ir ļoti kaitīgais degšanas radītais piesārņojums,” piebilst Toms.
Šajā kontekstā parādās vēl kāds būtisks aspekts – glābšanas dienestu kvalifikācija. “Negadījumi notiek visu laiku, un tajos, protams, iekuļas arī elektroauto īpašnieki. Taču te svarīgs ir cits jautājums – vai glābēji būs īpaši apmācīti nelaimes likvidēšanai, vai viņiem būs informācija par konkrētiem modeļiem un piemēroti instrumenti,” norāda autožurnālists.
Vai ūdeņraža auto tiešām var uzsprāgt?
Tiklīdz tirgū parādījās ar ūdeņradi darbināmi modeļi, tā tūlīt sākās diskusijas ne vien par to tehniskajiem risinājumiem un ekspluatācijas īpatnībām, bet arī par risku. Nopietnās un ne pārāk nopietnās sarunās izskanēja jautājums – vai ūdeņradis, sajaucies ar skābekli, nav pārāk sprādzienbīstams auto īpašniekam un apkārtējiem?
“Man tas šķiet saprotami, galu galā ūdeņraža auto vēl ir tik maz, ka trūkst pieredzes to ekspluatācijā. Bet, ja runājam par drošību, atkal varam paraudzīties uz Euro NCAP rezultātiem. Toyota Mirai testā saņēma piecas zvaigznes. 2018. gadā drošības iestāde pārbaudīja Hyundai Nexo, un arī tas ieguva visaugstāko novērtējumu. Tāpēc jāsecina, ka ūdeņraža mašīnu gadījumā drošības jautājums drīzāk saistāms ar tirgus ticību šāda veida tehnikai un ar infrastruktūru, jo to uzpildīšanai nepieciešamas speciālas stacijas. Turklāt daļa ražotāju uzskata, ka drošāk ir attīstīt tieši alternatīvās tehnoloģijas. Labs piemērs ir pagājušā gada pavasarī debitējusī Toyota Mirai otrā paaudze un jaunais Peugeot e-Expert Hydrogen komercauto, kas spēj veikt 400 kilometrus un uzpildīties trīs minūtēs. Katrā ziņā pašlaik viss liecina, ka degvielas šūnu mašīnu kļūs tikai vairāk,” secina Toms Timoško.
