Vasara ir ļoti piemērots gadalaiks, lai apceļotu mūsu pašu Latviju, kur ir daudz interesanta, ko redzēt un piedzīvot. Ļoti iepriecinoša ir tendence, ka cilvēki to arvien vairāk novērtē un dodas šādos izbraukumos. Lai palīdzētu jums noorientēties plašajā reģionu tūrisma piedāvājumā un izdarīt savu izvēli par šīs vasaras braucienu galamērķiem, piedāvājam doties neklātienes ceļojumā pa Latvijas novadiem. Un sāksim, protams, ar “A” – Alūksnes pilsētu un novadu.
Alūksnes novads atrodas Latvijas ziemeļaustrumos, Alūksnes augstienē, pie pašām Igaunijas un Krievijas robežām. Ezera un pilsētas vārds cēlies no latgaļu cilmes vārda „olūksna”- avotaina vieta mežā. Alūksne, kas vēstures dokumentos pirmo reizi minēta jau tālajā 1284.gadā, ietilpusi senajā Atzeles novadā. Daudzo gadsimtu gaitā pilsēta piedzīvojusi spraigus notikumus un pavērsienus – gan bijusi Livonijas ordeņa galvenais nocietinājums austrumu daļā, gan daudzkārtīgi mainījusi valstisko pakļautību, piederējusi zviedriem, poļiem, krieviem. Šodien Alūksne ir vēstures pieminekļu, zaļu pakalnu, dārzu un parku pilsēta, bet tās skaistākā rota gleznainais Alūksnes ezers ar četrām salām.
Reklāma
Nav brīnums, ka šādā vietā ir tik bagātīgs visdažādāko apskates objektu un aktivitāšu piedāvājums. Apskatot Alūksnes Tūrisma informācijas centra mājas lapu Visitaluksne.lv, pirmajā brīdī var pat apmulst – tur uzskaitīti 10 muzeji, 11 pilis un muižas, 19 ievērojamas baznīcas, un kur nu vēl neskaitāmie dabas objekti, takas, pārgājienu un velo maršruti, aktīvas atpūtas piedāvājumi. Un bānītis! Lai palīdzētu tai visā mazliet noorientēties, piedāvājam dažus pieturas punktus – vietas un lietas, ko noteikti iekļaut savā maršrutā.
Visu gadu, bet jo sevišķi siltajā sezonā gluži magnētiski apmeklētājus piesaista gleznainais Alūksnes ezers ar savām jauki iekārtotajām atpūtas vietām un īpašajām “odziņām” – četrām salām – Cepurītes jeb Mīlestības, Garo, Tīklu un Pilssalu. 1342.gadā lielākajā no salām – Pilssalā – Livonijas ordenis pabeidza mūra pils celtniecību. Pili iesvētīja Marijas pasludināšanas dienā, tāpēc šī vieta ieguva sev jaunu nosaukumu Marienburga. Alūksnieši joprojām piemin Alūksnes meiteni Mariju, kura it kā iemūrēta vienā no pils sienām, tāpēc salu dēvē gan par Pilssalu, gan Marijas salu. Apkārt ezeram izveidots arī skaists 22 km garš velo maršruts, kas nav sarežģīts un ir pa spēkam katram aktīvas atpūtas cienītājam.
Vēl viena skaista vieta, ar ko lepojas alūksnieši ir Tempļa kalns. Tas ir sens latgaļu pilskalns un senpilsētas vieta. Alūksnieši pat zina stāstīt kādu neparastu leģendu par šo kalnu, kas vēsta, ka Ziemeļu kara laikā krievu kareivji ar cepurēm sanesuši uzbērumu, lai varētu labāk apšaudīt Alūksnes pili Pilssalā. Mūsdienu apmeklētājiem pašaudīties laikam nesanāks, toties panorāma no kalnā uzbūvētā skatu torņa gan paveras labu labā.
Vēstures “īso kursu” ieteicams turpināt, apskatot ievērojamās Fītinghofu dzimtas mantojumu - Alūksnes Veco un Jauno pili. Vecā jeb Ezermalas pils ir viena no Alūksnes muižas ēku kompleksa daļām, kas graciozi rotājas Alūksnes ezera krastā. Muižas mūra dzīvojamā māja būvēta no 1793. gada līdz 1794. gadam klasicisma stilā. Pils līdz mūsdienām saglabājusies vismazāk pārbūvēta, tāpēc tur vēl joprojām var just senatnīgo auru, kas ļauj labāk iztēloties notikumus, kas tur reiz risinājušies.
Savukārt Jaunā pils ir viens no ievērojamākajiem vēlās Tjūdoru neogotikas arhitektūras pieminekļiem Latvijā. Tā celta no 1860. līdz 1864. gadam. Šobrīd pilī, kas reiz bijusi mājvieta ievērojamiem ļaudīm, atrodas divi interesanti muzeji - Alūksnes muzejs, veltīts pilsētas vēstures liecībām, un Dabas muzejs "Vides labirints", kas ļauj iepazīt putnu dziesmas, zemes dzīles un pasaules ūdeņu pieskāriena elpu, ejot cauri Vides labirintiem.
Alūksnes apmeklējums nebūtu pilnīgs bez tās laikam jau slavenākā novadnieka vācu mācītāja Ernesta Glika piemiņas vietu – Glika ozolu un Bībeles muzeja apmeklējuma. Gliks, dzīvodams Alūksnē, paveicis vienu no sava mūža nozīmīgākajiem darbiem – latviešu valodā iztulkojis Bībeli, 1685. gadā pabeigts Jaunās Derības, bet 1689. gadā - Vecās Derības tulkojums. Par piemiņu nozīmīgajam darbam joprojām zaļo Ernesta Glika stādītie ozoli mācītājmuižas parkā. Muzejā var apskatīt no pašas pirmās Bībeles līdz pat mūsdienu izdevumiem. Muzejā esošās Bībeles ir sarakstītas 36 pasaules valodās, ir arī dažādi sprediķi un dziesmu grāmatu izdevumi. Interesentiem ir iespēja palasīt tekstus vecajā rakstībā un izjust valodas attīstību gadsimtu gaitā.
Un protams, no Alūksnes nedrīkst aizbraukt, kaut aci neuzmetot objektam, kas ir visā Latvijā unikāls, ko parasti piemin ar mīļu smaidu, un kurš kļuvis par tādu kā novada “firmas zīmi”. Runa, protams, ir par Mazo Bānīti. Pagājušā gadsimta sākumā vietējā transporta vajadzībām tika uzbūvēta šaursliežu dzelzceļa līnija Stukmaņi (Pļaviņas) – Gulbene – Alūksne – Valka. No šī maršruta saglabājies un joprojām tiek izmantots 33 kilometru garais dzelzceļa posms, kas ved no Gulbenes uz Alūksni. Bānīts, kā to mīļi iesaukusi vietējie, ir ievērojams arī ar to, ka iekļauts Eiropas tūrisma un muzejdzelzceļu federācijas dalībnieku kārtā, un atšķirībā no citiem Eiropas muzejdzelzceļiem joprojām ikdienā pārvadā pasažierus – divas reizes dienā turp un atpakaļ. Šādu atraktīvu braucienu cauri Vidzemes gleznainajām patiešām ir vērts izbaudīt, turklāt biļetes maksā pavisam lēti. Vairāk par bānīti un tā iespējām lasiet mājas lapā.
Alūksne ir labi parūpējusies par saviem viesiem arī gastronomiskajā ziņā. Alūksnes TIC, sadarbībā ar novada ēdināšanas uzņēmumiem ir izstrādājusi īpašu novada ēdienkarti, kas ik gadu tiek atjaunota un papildināta. Dažādus ēdienus ar izteikti malēniskiem nosaukumiem kā, piemēram, pontags ar čirikīm, laupītu un reivētu kartupeļu blefiņi, buberts ar klukvu un citi, var izbaudīt kafejnīcā "Gustiņš", bet kafejnīca "Pajumte" ir sagatavojusi piedāvājumu, tajā iekļaujot karstos salātus "Tempļa kalns", pamatēdienu "107 pakāpieni līdz baudas mirklim" un krēmu "Marienburgas ezera salas". Viesojoties lauku tūrisma un atpūtas centrā "Jaunsētas" Katrīnkrogā, varēsi nogaršot arī visu pusdienu komplektu malēniešu gaumē. Par īpašu piedāvājumu ir parūpējies arī atpūtas centra "Jolanta" kolektīvs, kur var baudīt gan salātus "Katrīnas untums", krēmzupu "Cepurīte", pankūkas "Launags pie Pils strūklakām", "Barona Aleksandra pusdienas", desertu "Templītis".
