VAJRA MŪZIKA UN DEJA
Tibetas budistu Kagyu izcelšanās
Par Tibetas budisma Kagyu skolas rašanās aizsācēju tiek uzskatīts varenais guru Tilopa, kurš iespējams dzīvojis no 988.–1069., tomēr nav iespējams precīzi datēt Kagyu tradīcijas sākumu un asociēt to ar kādu noteiktu personu. Tādēļ Tilopu var tikai nosacīti dēvēt pa šīs skolas dibinātāju. Tilopa bija neparastu spēju cilvēks, kurš guva zināšanas divos dažādos veidos. Pirmkārt, viņš guva tās no dažādu Indijas daļu guru. Viens no Tilopa skolotājiem bija tiešais Nagārjuna mantojuma pēctecis, slavenākais Indijas Budisma filozofs. Tilopa citi zināšanu avoti bija viņa atklāsmes. Saskaņā ar budisma tradīciju viņš saņēma pilnu norāžu ( instrukciju) kopumu tieši no tādām budisma dievībām kā Vajradhara un Vajrayogini. Tādējādi vērtīgo mantojumu veidoja Tilopa, Naropa, Marpa “tulks”, Milarepa, Gampopa, Jigten Sumgon... Kagyu skolā pastāv 4 galvenie un 8 mazāki mantojumi. Lielākais ir Karma Kagyu, bet mūki no PHIYANG klostera pieder Drikung Kagyu skolai.
Rituāla skandēšana
Tibetiešu svētie teksti tiek skandēti dziedot, skandējot vai dažreiz pat bez balss izmantošanas. Tibetiešu budistu svētnīcās tiek izmantoti vismaz 4 vokālie stili. Pamatatšķirība ir veidā kā tiek radīta skaņa. Skandēšana var notikt dziedot parastajā balss diapazonā, t.i., balsī ko izmanto ikdienas runāšanai un dziedāšanai. Skandēšana izteikti zemā balsī, protams, ir izplatītāka. Dažreiz pat ir grūti noticēt, ka cilvēka balss var radīt tik dobjas skaņas. Virstoņu rīkles dziedāšana no visiem vokālajiem veidiem ir vissarežģītākā. Tajā vienlaicīgi var tikt radītas divas vai trīs atšķirīgas skaņas: pamattonis un viens vai divi virstoņi. Līdzīga veida dziedāšanu praktizē arī citas tautas, ieskaitot tuviešus un jakutus. Rīkles dziedāšanas specifika neļauj dziedātājam izpildīt sarežģītas melodijas. Arhaiskie rečitatīvi parasti sastāv no trīs līdz piecām notīm. Vēlākā Tibetas tautas dziesmu ietekme paplašināja melodiju iespējas līdz 7 nošu skaņkārtai. Starp dažādiem rituālu tekstiem, kas tiek atskaņoti, protams, ir arī mantras. Jāatzīst, ka nekādi rakstiski skaidrojumi šīm maģiskajām skaņām neatspoguļo to būtību. Tantriskā budisma kontekstā mantras vienmēr ir bijušas definētas kā buramvārdi, maģiskas formulas vai vārdiski simboli, kas, ilgstoši tos atkārtojot, pārnes cilvēku augstākā apziņas pakāpē vai pat noved līdz pilnīgai apskaidrībai. Skaitot mantras, svarīgākais nav pati „skaitīšana” - jāsasniedz meditācijas stāvoklis, kur skaņu skandēšana palīdz praktizējošajam atslēgties no apkārtesošās, parastās pasaules; šajā stāvoklī katra skaņa, ko dzirdi, tiek uztverta kā mantra, un katra lieta tiek uztverta kā dievības izpausme. Nākošajā pakāpē mantra kļūst par attiecīgās dievības izpausmi – citiem vārdiem, verbālais simbols kļūst identisks dievībai. Tibetas budistu praksē mantras tiek skaitītas ikdienā, bieži pat stundām ilgi.
Mūzikas instrumenti
Dung-chen ir lielākais trompetes veida instruments, ko izmanto Tibetas budistu rituālu mūzikā. Šie instrumenti parasti ir 2 līdz 3 metrus gari, bet var sasniegt pat 4,5 m. Teleskopiskā tuba ir veidota no vara vai misiņa, un dārgākie instrumenti ir izdekorēti ar iespaidīgiem gravējumiem. Lai spēlētu lielo instrumentu, tas parasti tiek atbalstīts koka statīvā. Dung-chen, kas visbiežāk sastopams Himalajos un citos kalnu apgabalos, rada izteikti zemu basa skaņu. Spēlējot ar skatu uz augstajiem kalniem, tas rada nepārspējamu atbalsi. Ļoti zemā dung-chen skaņa neapšaubāmi ietekmē cilvēka fizioloģisko un psiholoģisko stāvokli, iespējams, tai piemīt pat kosmisks efekts. Stāsta, ka dung-chen infraskaņu frekvences var savienot Debesis un Zemi, Gaismu un Tumsu. Šo instrumentu neizmanto melodijām, bet gan kā pamattoni. Lai iegūtu nepārtrauktu skaņas plūsmu, instrumentus spēlē pa pāriem, kur abiem spēlētājiem vienlaicīgi jāievelk elpa. Zemās dung-chen skaņas var sadzirdēt, kad klosteros ierodas vai dodas prom no tiem svarīgi budistu mūki, saulrietos un saullēktos, pirms rituālu sākuma un dažos citos svarīgos brīžos.
Dung-chen spēlētāji Phiyang klosterī
Skaņas radīšanas princips ar kang-dung, vēl vienu pūšamo instrumentu, ir līdzīgs trompetei. Kādreiz šis instruments tika izgatavots no augšstilba kaula, kas ņemts no jaunas meitenes, kura vēlams ir mirusi nevainīga. Tādēļ kang-dung skaņa simbolizē šķīstumu. Mūsdienās šīs trompetes gatavo no metāla.
Dung-kar ir indiešu izcelsmes rituāls pūšamais instruments, kas gatavots no gliemežvāka. Pazīstams Indijā jau vēdiskajā laikmetā, tas joprojām tiek izmantots sakrālajā, tautas un militārajā mūzikā. Dung-kar vienmēr ir ticis uzskatīts par svētu priekšmetu. Indiešu mitoloģijā, tas pazīstams kā Višnu ierocis. Dung-kar piemīt nedaudz mistisks tembrs un dobja, dziļi vibrējoša skaņa. Tā skanējums simbolizē nevainību un ziedošanos. Tā svētums ir tik universāls, ka tas tiek izmantots kā rituāla instruments vēdiskajā reliģijā, hinduismā un džainismā, kā arī Hinayāna, Mahāyāna un Tantriskajā budismā. Instrumentu var spēlēt divējādi – pūšot gliemežvāka augšpusē izdobtajā caurumā vai ievietojot tajā speciālu pūšamo iemutni. Gliemežvāka skaņa tiek uzskatīta par labu zīmi, tādēļ tā ziņo par lūgšanu sākumu vai uzsver rituāla miermīlīgo iedabu.
Gya-ling ir tuvu radniecisks instruments obojai. Tā ir koniska koka caurule ar metāla piltuvi vienā galā un metāla cauruli ar dubultstabules iemuti otrā galā. Caurulē ir 7 caurumi virspusē un viens apakšā. Gya-ling visbiežāk spēlē tā saucamajā cirkulārās elpas tehnikā, kas ļauj ilgstoši izplūst skaņai bez pauzēm elpas ievilkšanai. Uz šī mūzikas instrumenta var atskaņot sarežģītas melodijas, taču tam nepieciešamas iemaņas un izturība. Likumsakarīgi, nevienam iesācējam neuztic spēlēt gya-ling. Tautas mūzikā un cita veida sekulārajā mākslā gya-ling izmanto kā solo instrumentu, bet rituālu mūzikā to var spēlēt tikai pārī, bieži kopā ar divi4em dung-chen, vai tempļa orķestra sastāvā. Pateicoties tā spalgajam nazālajam tembram, gya-ling var pamanīt pat daudzu skaļu bungu skaņu starpā.
Dril-bu, indiešu izcelsmes, var tikt uzskatīts par mūzikas instrumentu vai kulta objektu. Kopā ar do-rje, tam ir galvenā loma Vajrayāna Budistu rituālos. Dril-bu ir bronzas, vara vai sudraba zvans. Tā kopējais garums ar rokturi ir apmēram 20 cm. Spēlējot, zvanu vienmēr tur kreisajā rokā. Skandējot zvanu tiek radīta augsta spalga skaņa, kas simbolizē sākotnējo, visaptverošo gudrību.
Damaru ir mazas, smilšu pulksteņa veida rokas bungas, ko izmanto daudzās Āzijas zemēs. Kā stāsta leģenda, šīs bungas sastāv no divu cilvēku galvaskausu daļām. Mirušie, kuru galvaskausi pārveidoti par bungām, runā ar mums damaru skaņu valodā. Saskaņā ar hindu uzskatiem, Visumu radīja Šiva ar damaru palīdzību. Kā tautas instruments, šīs Indiešu bungas ir izplatītas arī Tibetā un Nepālā. Damaru, ko izmanto budistu mūku rituālos, ir citāda konstrukcija. Šīm bungām ir pievienotas divas mazas ādas bumbas, dažreiz ar sieviešu kaunuma apmatojumu vienā un vīriešu – otrā, simbolizējot sievišķā un vīrišķā kopību. Šūpojot bungas, bumbas sāk svārstīties un pieskaroties ādas membrānai rada dobju rībošu skaņu.
Nga ir lielās rituālu bungas ar divām membrānām. Lai arī nga ir tikai apmēram 20 cm platas, pateicoties membrānu lielajam diametram, tām ir zema, dunoša skaņa. Bungu pamatne un āda parasti ir bagātīgi dekorētas ar budisma simboliem. Izliekts koka gabals jautājuma zīmes veidā tiek izmantots par bungu vālīti.
Sil-nyen un rol-mo ir šķīvji. Sakrālajā mūzikā tos izmanto divējādi: lai kaut ko īpaši izceltu orķestra izpildījumā vai lai radītu zemu monotonu fonu teksta lasījumam. Sitot tie atrodas horizontāli, pretēji stila šķīvju spēlei rietumu mūzikā.
Drikungpa Vajra dejas un mūzika
Īpašā Drikung Kagyu vajra deju vēsture aizsākas 13.gadsimtā 10.Drikungu troņa mantinieka Nyer Gyedpa Dorje Gyalpo valdīšanas laikā. Vēlāk dejas papildināja arī vēlākie troņmantinieki un vajra deju tradīcija izplatījās daudzos klosteros visā Tibetā. 15.gadsimtā Choje Dhanma Kunga Dagpa, Ladakā dibināja Phiyang klosteri. Tradicionālās dejas un mūzika, ko šodien izpilda Phiyang klosterī, ir autentiskas, bez jebkādām rietumu vai mūsdienu ietekmēm.
