Liepājas muzeja nodaļā „Liepāja okupāciju režīmos” atklāta mākslinieka Jāņa Tamuža (1896 – 1991) piemiņas izstāde.
Kad 1988. gada sākumā gleznotājs un mākslas vēsturnieks Jurģis Skulme satikās ar Jāni Tamužu, 92 gadus vecais slimais sirmgalvis mūža izskaņā, pats par sevi sakot: es jau šinī pasaulē vairs neskaitos, Skulmes personā ieguva smalkjūtīgu, erudītu savas mākslas pētnieku, dzīves ceļa izzinātāju un tālāk paudēju.
Jurģis Skulme raksta: „Jānis Tamužs dzimis Vērgales „Gravās” 1896. gada 22. februārī rentnieka ģimenē. 1906. gadā soda ekspedīcija „Gravas” nodedzina. Tēvs bēguļo, nonāk Argentīnā, tad Paragvajā un Latvijā vairs neatgriežas. Māte viena audzina sešus bērnus.
Jānim Tamužam izdodas iegūt izglītību, mācoties Liepājā. 1915. gada augustā viņu mobilizē. 1916. gadā Volīnijā smagi ievaino.
1917. gada martā viņš nonāk latviešu strēlnieku 2. Rīgas pulkā, frontē pie Olaines. Smago Juglas kauju noslēgumā Jānis Tamužs krīt vācu gūstā, kuru aizvada Francijā. 1918. gada novembrī Jānis Tamužs atgriežas dzimtenē, piedalās cīņās pret Bermontu. Tūdaļ pēc kara divi brāļi un māsas dodas pie tēva, nu jau Dona Huana Grave, uz Dienvidameriku. Jānis Tamužs izšķiras par mākslas apgūšanu Rīgā, līdztekus strādājot dažādus darbus. Sākumā viņš mācās kultūras veicināšanas biedrības studijā, tad trīs gadus glezno un zīmē Ugas Skulmes mākslas studijā, līdz 1926. gadam. Atgriezies Liepājā 1927. gadā, Jānis Tamužs saistās ar vietējiem māksliniekiem, piedalās pirmajā izstādē. Viņš pelnās ar krāsošanas darbiem, gatavo teātra izrāžu dekorācijas. 1931. gadā viņš izšķiras doties tālajā ceļojumā. Neierasti siltais un mitrais Paragvajas klimats tomēr kļūst grūti panesams, un nepaiet ne gads, kad Jānis Tamužs pošas atpakaļ. Amerikas ceļojuma laikā viņš daudz zīmē.
…pēc kādiem 8 mēnešiem viņš atgriežas Latvijā. Jāstrādā visdažādākie darbi – par krāsotāju, pie māju būvēm, par laukstrādnieku. Līdztekus tam regulāri tiek gleznots. Gadiem ilgi Jāni Tamužu nomoka kara laika ievainojuma sekas – smagas kāju sāpes. Neveselība un nenoteiktais dzīvesveids kavē nodibināt savu ģimeni.
1940. gadā viņš uz visiem laikiem apmetas pie tēva jaunības drauga Jāņa Šterna Medzē. Jānis Tamužs kļūst laukstrādnieks, bet brīvajos brīžos, arī naktīs, zīmē.
Kad Latviju atkal skar kara iznīcinošā elpa, Jānis Tamužs itin kā atgūstas. Mākslinieka pieklusuma laiku nomaina dziņa rīkoties, paša skatīto izteikt zīmējumos. Kara noslēgums un pēc visa tā sekojošās norises rada jaunas aktivitātes Jāņa Tamuža mākslinieka darbā. Tieši šajā laikā rodas viņa izcilākie sasniegumi. Reti kāds tos zina, neviens tos nevērtē.
Viņš nav lauzījis galvu par ērtiem vai neērtiem sižetiem, patiks vai nepatiks veiktais, kādu varbūt pat saniknos (un tā pat ir bijis…). Zīmēts viss, kas licies raksturīgs, uzmanības vērts”.
Pats Jānis Tamužs 1988. gadā stāstīja: „ Un tā es to parādīju. Lai nepazustu tas, kas to laiku parāda, kas par laiku bija, kad kolhozi bija, to nožēlojamo dzīvīti, to nožēlojamo dzīvīti. Vai ir kāds zīmējums, kāds vārds, kas to parāda? Taču nav. Bet tauta desmitiem gadu dzīvoja šinī atmosfērā. Tauta dzīvoja, viņai nebija citas izejas, kā dzīvot.
Es tikai parādu savu un tautas dzīvošanu, vairāk nekā”.
Viņa ļoti apjomīgais, lielāko tiesu pēckara gadu dzimtās puses lauku dzīvei veltīto zīmējumu klāsts, tikpat kā nevienam nebija pazīstams. Raizējoties par šo darbu likteni, kā pats Jānis Tamužs izsakās – savu īsto dzīvi – viss mākslas mantojums – vairāk nekā 200 atsevišķu zīmējumu, kā arī zīmējumus albūmos - bez atlīdzības 1988. gadā nodod Liepājas muzejam.
1991. gada maijā Jānis Tamužs, aizsaulē aizejot, ar saviem zīmējumiem vienmēr paliks piederīgs šai pasaulei.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
