Latvijas pilsētu nosaukumi ir skanīgi un bieži vien dzirdami arī ārpus valsts robežām, tomēr ne vienmēr zinām, kā tie ir radušies un kam par godu. Tādēļ Travelnews.lv kopā ar sadarbības tūrisma informācijas centriem Latvijā piedāvā ieskatu faktos, kā radušies Latvijas pilsētu nosaukumi.
Saulkrastu novada moto ir "Saulkrasti - tuvāk saulei" un ne velti, jo tur ir novērots ievērojami lielāks saulaino dienu skaits, nekā citviet Latvijā. Ja ieskatāmies vēsturē, tad Saulkrasti savu nosaukumu ieguva 1933. gadā, Neibādes apdzīvotajai vietai apvienojoties ar Pēterupes ciema teritoriju. Ciema nosaukumu izvēlējies rakstnieks Emīls Cīrulis pēc savas lugas "Ziedu laiks" darbības vietas.
Reklāma
Savukārt, Kokneses nosaukums jau ap 1200. gadu minēts rakstos. Esot pastāvējuši vairāki Kokneses nosaukuma vāciskie un krieviskie varianti, bet tie visi ir atvasināti no upes "Kokna" nosaukuma, kā agrāk tikusi dēvēta upe Pērse.
Zemgales sirds viennozīmīgi ir Jelgava. Tās senākais nosaukums bijis Mītava, kas cēlies no vārdiem "mīt, mainīt" un norāda uz mīšanas un maiņas vietu. Šo nosaukumu vairāk lietojuši cittautieši. No 17. gadsimta pilsētas nosaukums ir Jelgava, tas saistās ar pilsētas ģeogrāfisko atrašanās vietu - apvidvārds "jelgs" nozīmē zems, mitrs un "jelga" - purvaina vieta.
Siguldas vietvārda izcelsmei pastāv dažādas versijas. Viens no ticamākajiem variantiem ir vācu nosaukuma Segewold (Siegewald, Sygewalde) atvasinājums no Sieg + Wald, kas latviski nozīmē "uzvaras mežs" un norāda uz krustnešu un zemgaļu uzvaru kaujā ar līviem netālu no Satezeles pils 1206. gadā. Kā vēsta Latviešu Indriķa hronika, Siguldas nosaukums radies 13. gadsmita sākumā formā "Sygewalde". Šāds nosaukums dots jaunuzceltajai Zobenbrāļu ordeņa pilij un gandrīz līdz pašām hronikas beigām tas lietots tikai šīs pils apzīmēšanai. Siguldas novada senākais nosaukums bijis Satezele un tā centrs bijusi Satezeles pils tagadējā Lībju kalnā. Pēc tam, kad Satezele 1212. gada nemieros tika nopostīta, Siguldas pils vārds pārgāja uz apkārtējo novadu.
Vēlākā Krievijas imperatore Katrīna I esot dzimusi tieši Ogres upes krastos. iespējams, tieši Katrīnas kāre uz kādreiz Ogres upē tik bagātīgi mītošajiem zušiem bijusi viena no Ogres nosaukuma izcelšanās ierosmēm, jo kāda latviešu teika stāsta, ka laikā, kad Vidzeme tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā, ķeizarienes Katrīnas I valdīšanas laikā uz šo apkaimi sūtīti zaldāti, kas vietējiem iedzīvotājiem taujājuši, kur esot upe, kas bagāta ar zušiem (krieviski- ugri), no kā esot cēlies Ogres upes vārds un līdz ar to arī apdzīvotās vietas nosaukums. Ogre pirmo reizi minēta Latviešu Indriķa hronikā, kur aprakstītas senču pilis. Arī šeit tiek apstiprināts, ka nosaukumu apdzīvotā vieta ieguvusi no Ogres upes.
Ikšķiles apvidus ir viena no vissenāk pieminētajām vietām Latvijā. Apkaimē dzīvojušas Daugavas lībiešu ciltis. 1185. gadā lībiešu ciemā, ko paši lībieši nodēvēja par Üxküll (Daugavas lībiešu valodā nosaukums "ÜX KÜLLA" nozīmē- "viens ciems" vai "pirmā apmetne") vācu krustneši uzcēla baznīcu – pirmo mūra celtni Baltijā, 1186. gadā tai blakus pili, kur Meinardu ordinēja par Ikšķiles bīskapu. Vēl šodien Daugavā uz Svētā Meinarda salas atrodas Ikšķiles baznīcas drupas, kas ir senākā mūra celtne Baltijā.
1323. gadā - Valmiera pirmo reizi minēta kā pilsēta ar savu maģistrātu jeb Rīgas tiesībām. Tas liecina, ka tā ir viena no senākajām Latvijas pilsētām. Dažādos gadsimtos un dokumentos atšķirīgi tiek rakstīts pilsētas nosaukums – Wolmaria, Wolmahr, Waldemer, Wolmar. Pār tā izcelšanos ir dažādas versijas, no kurām populārākās divas. Viena saistīta ar Pleskavas kņazu Vladimiru Mstislaviču, kuru 1212. gadā - Rīgas bīskaps Alberts ieceļ par novada fogtu (soģi). Otra vēsta par Dānijas karali Valdemāru, kuram kādā kaujā ar Livonijas iedzīvotājiem uzvarēt palīdzējis no debesīm atsūtīts karogs. Valmieras TIC min arī kādu teiku saistībā ar Valmieras vārdu. Senākos laikos Valmierā daudz ceļojuši arī svešzemju tirgotāji, tiem vajadzējis nokļūt no vienas upes krasta otrā. Tad nu pie Valmieras strādājis kāds pārcēlājs, kurš uz plosta labprāt ļaudis pārcēlis. Viņam bijis nikns suns vārdā Valis. Tā kā tas bijis dikti sirdīgs un visus aprējis, pārcēlājs to nav ņēmis līdzi uz plosta un krastā paliekošo suni apsaucis: "Vali! Mierā!" Pasažieri nav sapratuši vietējo valodu un domājuši, ka pārcēlājs daudzina pilsētas vārdu. No tā laika ar pilsēta pie sava vārda tikusi. Ja tā ieskatās, tad leģenda par Vali, iespējams, dzīvo vēl šodien, jo jaunais centra tilts pāri Gaujai mazliet atgādina Vaļa ribas.
Daugavas loku dabas parka teritorijā, Vecpils pilskalnā, vietā, kur Dinaburgai (tagadējai Daugavpilij) likts pirmais pamatakmens, tagad aplūkojams senās Dinaburgas pils makets un pilsdrupas. Tur, stāvā Daugavas krastā, gravu ieskautā kalnā nopostītās latgaļu pils vietā 1275. gadā pēc Livonijas ordeņa mestra Ernsta fon Raceburga pavēles tika uzcelta mūra pils Dinaburga. 1577. gadā, kad uzbruka Ivana Bargā karaspēks, tā tika pilnīgi nopostīta. Jauna cietokšņa celtniecībai tika izraudzīta vieta vieta 19 kilometru attālumā no sagrautās pils lejpus Daugavai. Tādējādi Dinaburga sāka iegūt tagadējās pilsētas aprises. 1656.—1667. gadā Otrā Ziemeļu kara laikā Krievijas cars Aleksejs Mihailovičs ieņēma Latgales dienvidu daļu un pārdēvēja Daugavpili par Borisogļebsku.1667. gadā pēc Andrusovas pamiera noslēgšanas krievi okupēto Latgales daļu atdeva atpakaļ Polijai - Lietuvai, pilsēta atkal kļuva par Dinaburgu.1893.gadā periodā imperators Aleksandrs III Romanovs pavēlēja Dinaburgu pārdēvēt par Dvinsku. 1920.gadā pilsēta kļuva par Daugavpili. Tādējādi gan pilsētas pirmsākumi un tās nosaukums (izņemot nosaukumu Borisogļebska, ko tā nesusi ļoti īsu laika sprīdi) ir cieši saistīta ar Latvijas lielāko un latviešu tautas dziesmās visvairāk apdziedāto upi Daugavu. Upes nosaukums atspoguļo tās saturu – no senbaltu valodas daug – daudz, ava – ūdens. Tātad, daudz ūdens. Dinaburga, Daugavpils – tulkojot vārdu salikumu – Daugavas pils. Dvinska – upes nosaukums. Arī paši daugavpilieši ar lepnumu saka "Mana pils – Daugavpils". Daugava vijas arī pilsētas ģerbonī: zilā laukā sudraba viļņota sija, augšā zelta lilija, pēdā savrups sudraba robots ķieģeļu mūris. Šis pilsētas ģerbonis ir apstiprināts 1925. gadā. Tajā atrodamas vairākas paralēles ar Dinaburgas pils komturu zīmogu: lilija kopš seniem laikiem ir bijusi Svētās Jaunavas Marijas simbols, bet robotais mūris norāda uz veco Dinaburgas pili – Daugavpils pirmsākumu.
Vēsturiski Jūrmalas kūrortpilsēta ir veidojusies no atsevišķām peldvietām/ kūrortiem. Pirmo reizi vārds "Jūrmala" parādās 1920. gadā, kad tiek izveidota Rīgas Jūrmala, kas pazīstama arī kā Baltijas Rivjēra. 1946. gadā pilsēta tiek iekļauta Rīgas pilsētā kā Jūrmalas rajons. Kā patstāvīga pilsēta, apvienojot Rīgas Jūrmalu, Sloku un Ķemerus, tiek izveidota 1959. gada 11. novembrī, kļūstot par Republikas pakļautības kūrortpilsētu Jūrmalu.
Mūsdienu Limbažu vietā 10.—12. gadsimtā atradusies līvu pils Lembsele vai Lemesele, kas nozīmējis "plaša sala mežainā purvā". Šajā laikā Ziemeļvidzeme bija klāta ar bieziem mežiem un purviem. Limbažu vārds ir viens no nedaudzajiem Latvijas vietvārdiem, kas rakstos fiksēts sen. 1318. gada 23. februārī Rīgas arhibīskapa uzturēšanās vietā Francijā, Aviņonā, izdotā dokumenta kopijā blakus citiem Latvijas vietvārdiem figurē arī vārds Levisel. A. Bilenšteins un vairāki citi pētnieki šo vārdu uzskata par kļūdaini norakstītu Lemisel un saista to ar Limbažu nosaukumu. Līdz ar to 1318. gads ir laiks, kad Limbaži, pirmo reizi parādās rakstītajos avotos. Vācu un krievu valodā 20. gadsimta pirmajā pusē tika lietots šādi veidots pilsētas nosaukums - Lemsal, Lemzaļ. Latviešu valodā, iespējams, jau no 19. gs. ticis lietots un vēlāk iesakņojies cits vārds – Limbaži. Domājams, ka tas veidojies no lībiešu vārda Lāmist, atvasinot vārdu lāma un pieņemot tā sinonīmu lima jeb Rietumvidzemē lietoto – limma. Skaņa -m izrunāta gari. Limmāžnieks, Limmaži - tā runājuši vecās paaudzes pilsētnieki vēl 20. gadsimta sākumā. Tomēr garās skaņas -m vietā jau bija ieviesusies skaņu kopa mb. Izskaņa ''-aži'' (kā Pabaži, Allaži, Ainaži, Ropaži) ir raksturīga pārlatvisko līvu apvidiem Vidzemē. Par Limbažiem tautā ir saglabājies nostāsts. Kāds zviedru ģenerālis Limbažos ''licis visus rātskungus pakārt kādā pils piebūvē", jo viņi esot ''pilsētu izbruģējuši ar velna akmeņiem, nevis ar reņģu galvām'', kā viņiem likts. ''Viens gribējis vēl pateikt, ka vainīgais esot Limba, bet cilpa jau savilkusies un paguvis tikai izdabūt: ''Limb...''. "Bet bende uzsaucis: ''Āži jūs esat!'' Tai pašā laikā zviedru mācītājs prasījis, kā šo pilsētu saucot un sapratis, ka viņam atbild: ''Limb...āži''. ''Un no tā laika Limbažu pilsētiņu saucot par Limbažiem".
Dobe, Dobelene, Doblen, Доблень, Dobele. Tās ir nelielās Zemgales pilsētas vārda variācijas dažādos laikos. Dobeles vārda izcelsme acīmredzot jāmeklē bezgala tālos aizlaikos, kad pirms 35 vai varbūt pat 290 miljoniem gadu te notikusi grandioza kosmiska katastrofa, nokrītot varenam meteorītam, kas izveidoja padziļinājumu 4,5 kilometru diametrā. Dobeles krāteris gan ir iekļauts Eiropas nozīmīgāko krāteru sarakstā, diemžēl vairs nav pamanāms klasiskā formā, jo, gadsimtiem ritot, krāteri piepildīja bieza nogulumiežu kārta. Šo ieplaku vēlāk sākušas apdzīvot ciltis, kas ir zemgaļu priekšteči. Tā kā apdzīvotā vieta izveidojusies meteorīta krātera vietā – dobē, vietējie ļaudis to nodēvējuši par Dobi, vēlāk tā kļuvusi par Dobeli. Patiešām, iebraucot pilsētā no Īles vai Apguldes puses, var labi saskatīt, ka Dobele ērti iekārtojusies iedobē. Savukārt, lūkojoties no mājas piektā stāva lodžijas pāri Bērzes upes ielejai, tieši acu augstumā būs pārupes mājas un vēl augstāk līdz horizontam – tīrumi un meži. Tādējādi saulainā ceriņu, ābolu un sniegavīru galvaspilsēta Dobele sev var pievienot vēl vienu titulu – meteorīta pilsēta.
Pilsētas senākā nosaukuma Cēsis izcelsmi valodnieki meklējuši slāvu, somu ugru un baltu valodās. Viena no versijām, kas saistīta ar vārda Cēsis nozīmi, ir saistīta ar tā lībisko (somu ugru valodu grupa) izcelsmi. Ir bijis tā, ka pie Cēsīm esošā upe Gauja daļēji norobežoja lībiešu un latgaļu apdzīvotās teritorijas. Ja kāds lībietis vēlējies norādīt turp, kur tagad atrodas mūsu pilsēta, viņš teicis vārdu, kas šodien skan "Cēsis". Toreiz tas nozīmēja "tur pāri upei". Kā stāsta Livonijas Indriķa hronika, 1206. gadā Cēsu pusē nonāca priesteris Daniels un atrada te Riekstu kalnā dzīvojošos vendus. Viņš šai vietai deva nosaukumu Wenden, kas tika lietots teju 700 gadus. Sākoties latviešu tautas atmodai, literatūrā, periodikā un sadzīvē aizvien biežāk vāciskā Wenden vietā lietoja seno nosaukumu Cēsis. Oficiālajos dokumentos pilsētas nosaukumu Wenden lietoja līdz pat Krievijas impērijas sabrukumam 1917. gadā. Pētniekiem līdz šim nav izdevies noskaidrot, kad ir pieņemts lēmums lietot tikai nosaukumu Cēsis. Var jau būt, ka tāda lēmuma nemaz nav bijis.
Pats izplatītākais variants - nosaukums "Krāslava" radies no latgaliešu vārda "krāsls" – krēsls, jo Daugava pie Krāslavas met vairākus lokus, kas pēc formas atgādina krēslu. Otrs izskaidrojums runā par to, ka Krāslavas nosaukums radies no cita latgaļu vārda "krāsla" – krēsla. Senatnē Krāslavu iekļāva tumši, neizbrienami meži un to klāja krēsla. Vēl viens Krāslavas nosaukuma izskaidrojums saistīts ar Polockas krivičiem, kuri pazina tagadējās Krāslavas apkārtni jau XI – X gadsimtā, bet varbūt arī agrāk. Viņi Daugavas loku pie Daugavas sauca par "krasnaja luka" vai "krasnaja lava", t.i. "krasnaja" – skaists, "lava" - vieta, krēsls, dotajā gadījumā skaista vieta. Vēl vienā ziņā Krāslavas vēsture tajos laikos saistījās ar Polockas vārdu. Pēc esošiem nostāstiem 10. gadsimtā Krāslava piederēja Polockas kņazienei Rognedai Gorislavai, kuru vēlāk apprecēja Kijevas kņazs Vladimirs. Par Rognedas dzīves vietu Krāslavā tiek norādīts Teātra kalns, kas savu nosaukumu ieguva daudz vēlāk. Tādā veidā ar Rognedas Gorislavas (Gorislava – Kroslova) vārdu saistās ceturtais Krāslavas nosaukuma rašanās skaidrojums.
.jpg "Liepājas skaņas Rundāles pilī Bauskas TIC")
